viesu mīles hronikas

2014

1

Jauns gads sācies ar jauniem izaicinājumiem. Maniem trīs darbiem nākuši klāt vēl divi, lai gan tas izklausās pārcilvēcīgi daudz, realitātē divi tiek atstāti pilnīgā novārtā – ar gaišu skatu nākotnē. Protams, vairumā gadījumu savu iztiku pelnu ar balsi vai datora pogu klabināšanu, bet gada sākumā, tādai dzīvīgākai ikdienai, pieplusojās viesmīles darbs franču kafejnīcā.

Tādas lielas laimes jau nav, ir tikai mazas laimītes… (Ā. Elksne)

Stāsts nav par studenta cienīgu darbu, bet par to, ka biju aizmirsusi, cik šāds darbs var būt interesants. Cilvēki nāk un iet, katrs atstājot pa daļiņai savas pieredzes, emociju vai enerģijas. Šodien, piemēram, no aizkustinājuma gandrīz vai apraudājos. Jā, es…

Plkst. 13.45.

Kafejnīcā sparīgi iesoļo māte ar meitu. Vecākā tērpusies baltā virsjakā, svaigi balinātu matu rotu un spilgtu aveņtoņa lūpu krāsu. Abas sarunājas krieviski. Es, protams, dzidrā latviešu valodā padodu labas dienas un gaidu pasūtījumu. Skolas vecuma meitene smaida, mīņājas, klusi, saraustītā krievu valodā nočukst pasūtījumu. Mamma mierīgi, nepārprotamā lielzemes akcentā paziņo: „Ņiet, dočka, runa po –  latviski…” Meita, protams, uzmet lūpu un saka, ka kauns. Tomēr mamma ir neatlaidīga, rādot labu piemēru, lauzītā latviešu valodā veic pasūtījumu. Es, protams, viņu uzslavēju un klāstu, ka, lai gan galotnes bija neprecīzas, viss bija skaidri un gaiši saprotams. Gatavojot pasūtījumu, noslēdzu darījumu ar jaunkundzi – izstāstu, ka es šobrīd mācos krievu valodu un ka varam mēģināt tā – es ar viņu aprunājos krieviski, bet viņai obligāti jāatbild latviski. Darījums strādā – meitene īstenībā zina vairāk pateikt, nekā māte, tikai kauns esot. Kopīgi pasmejamies par manu prebaļķiskij akcentu, un kafejnīcu pieskandina meitenes latviešu valoda. Prieks! Nepaiet ne 10 minūtes, kad kafejnīcā ienāk veca sieviņa, lūdz maizīti, es izmisīgi rakājos pa maku, saprotot, ka labprāt nopirktu viņai kādu no mūsu gardumiem, bet, ta tavu nelaimi, skaidrā nauda palikusi mājās. Racionālais prāts vēl piekodina nepieradināt cilvēkus, ka kāds šeit viņus regulāri pabaro, bet sirds vai pušu plīst. Vērodama situāciju, krievu tautības sieviete pieceļas un pasūta večiņai visu, ko vien sirds kāro. Večiņa mirkst asarās, mans emociju spainis par ikdienišķām lietām ir pilns. Sīkums ta sīkums – es atkal ticu cilvēcībai.

4

Bonjour mademoiselle – privet, privet!

„Kāpēc jums nav, kur sēdēt? ”

„Kāpēc jūs nepiedāvājat salātus?”

„Kāpēc tualetē smird?” un „Kāpēc atkal siera kruasāni nav?”

„Kāpēc?”,  „Kāpēc?”,  „Kāpēc?”,  „Kāpēc?”, kāpēc šodien sajūta kā trīsgadnieku ballītē, kur uz katru „kāpēc” jāatbild laipni, jo tas taču pēcāk ietekmēs bērna psihisko stāvokli.

„Kāpēc jūs franču kafejnīcā nerunājat franciski?”, dzīvespriecīgi jautā vīrietis, tērpies vecmodīgā uzvalkā, uz gadiem trīsdesmit pieciem.
„Nu, varam mēģināt, quest ce que vous voulez?”, lēnām burtoju.
„Je  bcjfbuebcjkxns bcjsbcjkscnsk bla bla quatre cruasán, bla bla cjdbsdcbjds café au late….”
Skatos mēmu skatienu, laikam nevajadzēja būt tik pārliecinātai par savām franču valodas zināšanām. Kā lai saprot, kas ir kārtējais ikdienas flirts, kas pilnīga nopietnība? Nē, nu, kaut kas tur par kafiju, pienu, kruasāniem bija…

3

Viņš ir atnācis – pēc 2 h būs darba dienas beigas

Plkst. 12.

Pēc viņa varētu pulksteni regulēt. Pelēkblondie izpūrušie mati krīt pāri uzacīm. Augumā tāds pagarš, bet ne kalsns, par resnu arī grūti nosaukt. Biezas uzacis, vienkārša haki tipa vējjaka un vienmēr tā mape – melna un apbružāta. Pie mugursomas piespraustas nozīmītes no visām pasaules malām, Brazīlijas karodziņš un Lielvārdes jostas gabaliņš – ceļotājs laikam. Nepaiet ne sekunde, kad man pretim veras laipnas acis un kautrīgs smaids. Padsmitgadīgā manierē mēs vienmēr abi mulstam, viņš sarkst, es, paldies Dievam, ne. Tādas nostalģiskas sajūtas. Kā no citas pasaules skan dobja, zema balss. Melna kafija un parastais kruasāns – zinu jau zinu, nav vairs jāsaka, šī jau ir ceturtā diena. Divi eiro un pieci centi, atlikums vienmēr skanīgi nošķind tipu trauciņā – paldies, paldies, smaids. Galdiņš tiek izvēlēts vistuvāk kasei, un tad tas sākas, vairāk nekā stundu, es nezinu, kur likties, ikvienu manu kustību pavada rimts acu skatiens. Nu, vajadzēja šodien uzvilkt to krekliņu ar vārdu „Aļona”, bet kuram gan neapnīk, ja viņu jau n-to dienu sauc par Zanīti, Signīti vai Nastju. Mans kristīnīgais krekliņš vēl ceļo pa piegādes lokiem, tāpēc jāsamierinās vien ir ar jauno Aļonas identitāti. Tfuuu, atkal pienu izšļakstīju, nu, kāpēc mani tas viss uztrauc. Viņš vienmēr gaida labāko brīdi, lai aizietu, liegi kā vējš, atrod manas acis un tad skaļi saka „Paldies”… „Visu labu, uz tikšanos,” izsprūk prātā izspēlēta doma. Smaids, klusums. Jāstrādā vēl tikai stunda….

Paliksim, paliksim pie tā, paliksim pie pulksteņa, pie laika un pie skolnieciskā uztraukuma…

1ce75feb3909f135524751257f51d623

Rit sestā diena, acis līp ciet, jo visu nakti ir rakstīts, bet darbā jābūt jau 5.50 – kāds tolks iet gulēt. „Miegs ir priekš mīkstajiem,” vēsta mana kolēģe, un es tukšoju jau ceturto kafijas krūzīti.

silence is better than bullshit

Viņš ir atkal klāt. Šoreiz tērpies pelēku toņu džemperī, Fifty shades of gray, es par džemperi, par džemperi… lasa žurnālu „Geo”, nē, tiešām ceļotājs. „Kafiju ar pienu!” „Kas tad nu, dzīvē pārmaiņas gribas? Radikāli, radikāli”, nosmīnu pie sevis.

Viss kaitina – nesmaidu, nerunājos – truli izsitu kārtējo čeku un negaidu ardievas. Negaidu pat dienas beigas, jo rakstīt par kurpēm un kleitām šodien arī dzan negribas. Pavasari, svaigu gaisu, tikko dīgušās zāles smaržu un Ogres upes palus…

Garām aizripina tramvajs, „že žē že me va, sa, va, vu, po, blurrr….,” skan franču melodija, čalas, runas plūdi, pasaules sāpes un smieklu sauja. „Iedomājies Zane ir tā lielā pelnītāja, kamēr viņš sēž mājās!!!!” „Nu, nevar būt, kur tu to dzirdēji (?), re kā, un sākumā likās tāds pasaku princis… tad jau mans Jānis labāks….” jau četras stundas pie manas auss noriss draudzeņu atkalredzēšanās. Pašapmierinājums, pašām sava cāļa zupa dvēselei, skaidrības karaša un baumu rika. Man te pašai sava „Privātā Dzīve”, savs „Kas Jauns” un savas „Saeimas sarunas”.
1155115cd329f46bf60b3280316617dd

ierāmējam cilvēkus

Viņš atnāca kažokā, jā, jā, īsta lapsiņa, nu, tāds līdz nabai, tā, ka vēderspalvas priecē pārējo būlciņēdāju acis. Augumā virs divi metri, džinsas, tādas septiņdesmito gadu pabalējušas un kļošā, mati glauda plecus, pelēki un šķidri… es teiktu trešās dienas mati, bet, kas zina, varbūt pat trešās nedēļas. Vaigi tādi piesārtuši, moš, dzēris, bet gaisā nejūt, acu skaties gan nemierīgi šaudās no manām acīm uz krūtīm, tad uz rokām, tad atpakaļ uz krūtīm. „Me me mah šokolādes, kofee…,” skan murminājums. „Ko, lūdzu?”  „Me me mah šokolādes, kofee…” identisks atkārtojums. „Es atvainojos, bet es jūs nesaprotu…”  „Me me mah šokolādes, kofee…,” atskan jau aizkaitināts murminājums. Nu, labi dosim šokolādes maizīti un melnu kafiju, ja, kas nepatiks varēs protestēt savā murminājumu valodā. Sēž, pārlicis kāju pār kāju, kā tādā astoņdesmito gadu filmā un stampā iekšā bulciņu, paralēli murmina savā ifona klausulē, un es neesmu pārliecināta, ka kāds otrā galā viņu saprot. „Es varu jūs nofotografēt?” gribas nobļauties pa visu zāli, es gribu iemūžināt šo kažokā tērpto Murminājumu, kas šodien ir interesantāks par jebkuru kinofilmu. „Nāciet vēl,” skan skanīgs aicinājums, drīz man būs kamera…

meitene ar bulkas tetovējumu

nezinu žēlot vai brīnīties – katru dienu pa vienam kokosa cepumam un divām šokolātīnēm un tikpat kruasāniem. KATRU DIENU! Bum, bum veļamies pa kāpnēm, veļamies pa flīzēm un veļamies uz tualeti – jā, tā iekšā un pa labi. Skumjākais laikam ir tas, ka viņa vienmēr izskatās nelaimīga, nu, tā kā tie bērni, kurus skolā apceļ un tad viņi remdē bēdas, kur nu kurais. Viņa remdēja sāpi bulciņā, apauga ar sviesta kārtiņu un cerēja, ka tā mazāk sāpēs. Āda vienmēr bāla, kā sviesta mīkla un dvēseles spogulī gozējas pilnīgs tukšums, panīkums, pavasara nogurums un rudens depresija.

Nezinu, kā palīdzēt…

5d611afa0bfb3cd427ae66d8bf00fdd6

Teikšu jums atklāti, vienīgie likumi, kas strādā apkalpojošā svērā ir Mērfija likumi. Ja ienāk viens klients, ienāks vēl desmit, stāvēs rindā un taisīs zaparu. Un tad stundu nenāks neviens. Ja esi sākusi pusdienot, rij ātri, jo pēc sekundes kafejnīca būs pilna. Ja ienāk viens jauks klients, ienāks vēl pieci jaukāki, tas strādā arī pretēji, ja ienāk viens riebīgs, viņš pievilks vēl septiņus sev līdzīgos. Smejies vai raudi, ar tautībām tāpat – viens krievs un, nu, jau visa kafejnīca runā krieviski, viens ārzemnieks un, skaties, jau visa tūristu grupa vēlas lati un svaigi spiestu ananāsu sulu.

ef0cc6bc9bd4d79e248600d1b93a0594

Aizved mani uz Munameģi…

Re, re, vēls vakars, plkst. 21.45 – esmu laimīgi izmazgājusi sulas spiedes, bet ienāk dāma, kurai vajag i burkānu, i ananāsu, i apelsīnu svaigo suliņu. Žurnāls „Shape” nav mācījis, ka augļos arī ir cukuri, un uz nakti nedrīkst. Un i nemēģini ieskaidrot, ka vairāk nekā nav – būs tracis.

Trača nav, pasmaidu par Mērfija ironiju un spiežu sulas uz nebēdu. Brum, brum, tā aizbrauc mans pēdējais transports mājās. Naksnīga pastaiga  Avota ielas kuluāros un es atkal jūtos kā tajos 16, kad vecāku iedotā takša nauda tika taupīta jaunam krekliņam, bet mājupceļā no balles pulkstenis sita pusnakti.

e8580d3dab3745f82d3535ed989a0b83

Ziema, draugi, ārā vēl ir ziema, solārijs neskaitās…

Nopulēta no matu galiņiem līdz papēžiem. Kurpes uz 15 cm, svārki izskatās tikpat, un tad – vizuļi, mirdzumi, grabuļi – uz acīm, ausīs un tur pie krūšu bedrītes. Šitā jau var nieres apsaldēt, teiktu mana omamma, taču, spriežot pēc nagu un matu materiāla, nedomāju, ka viņa nākusi kājām.

(p.s. nemaz netiesājiet par manu krievu valodas rakstību, dialogu atceros, kā atceros un rakstu arī tā, kā šķiet pareizi…)

„Привет, у вас есть вино?”,

„Eсть, есть…”,

„Kакие?”,

„Белый и красный?”,

„Ну, хорошо, тогда давайте мне сухой, полусладкое chardonnay со льдом и листья мяты…”

„Mне очень жаль, но мы кондитерские, у нас есть только домашнее вино…”,

„Вы не французский ресторан?”….

Seriously, jā, mēs esam tas franču restorāns ar plastmasas galdiem, pašapkalpošanos un bulačkām vitrīnā. Tas man atsauc atmiņā vēstures stundas, kur mans fantastiskais, 70 gadus vecais, vēstures skolotājs, jokoja par PSRS dāmām, kas brida uz Vecrīgas ballēm Rīgā ražotajos naktskreklos.


8

Ikdienības druskas, nekam nederīgas ikdienības druskas…

Pārsteidzoša tendence – francūži vienmēr ņem esspreso, latvieši kafiju ar pienu, krievi ar krējumu. Par ko gan tas liecina? Krējums ir kāda PSRS tradīcija? Šodien lauzu galvu par visai nevērtīgiem apsvērumiem… Kāpēc acis tādas piesārtušas, gulēju tak 8 stundas? Kāpēc nav atvests cukurs? Un kur pazuduši gumijas cimdi? Vērtīgi, vērtīgi…

„Labdien, es vakar karotīti netīšām no jums paņēmu, šodien atnesu atpakaļ!” fiksi, fiksi ārā no kafijotavas izskrien vīrietis. Funny, so funny…  es tieši šodien domāju, kur tā karotīte palikusi… (sarkasms) Cilvēki ir jauki, ko tur daudz… arī kleptomāni.

Skatos uz pagājušās nedēļas rozēm vāzē un gribas dziedāt: „Uz galda glāzē stāv krizantēmas, un rozes sen jau vītušas. Nenāc pie manis, nemeklē laimi, kas bija sen, jau aizgājis…” Bla, bal, kad būs pavasaris (?), uz brīdi dvēselīte kā vecmeitai ar kaķi… mūžīgā krēsla, sauli, sauli dodiet man….

Jāraksta visādas nopietnas lietas, vai, vai, pati nesaprotu, ko rakstu, sliktākais, kas ar tevi var notikt, ja esi žurnālists. Gribas saprast, bet nevedās. Par ekonomiku, par ekonomiku man ir saprašana mazāk kā melns aiz naga. Tātad bizness ar sociālu ievirzi… nedomājas, šodien ir nedomu diena, vecu, satrunējušu un galīgi nevērtīgu domu diena.

Rīt izskriešu svaigā gaisā, skriešu pa pelēko Grīziņkalna asfaltu un domāšu par siltajām Itālijas naktīm. Domāšu par vasaru, kad iekāpšu ērtākajās sandalēs un meklēšu – azartu, prieku un to sajūtu, ka tu atkal kaut ko dari pirmoreiz… Tad ir labi strādāt, tad ir labi smaidīt, tu vienkārši zini kāpēc…

(Pār) slodze, slikta nestspēja…

Izsīkums, panīkums, manā dienā vairs nav stundas, nedēļas saplūdušas ar aizgājušo laiku atmiņām. Jā, tieši tik sentimentāli poētiski es jūtos jau kādu laiku. Nespēja koncentrēties un tās garastāvokļa maiņas (???), un, nē, ar mani tā nenotiek nekad, un grūti pat atcerēties laikus, kad emocijas aizēnojušas manu racionālo prātu. Tas nav pavasaris, mīlestība, sieviešu trakums vai PMS, to laikam sauc par pārslodzi.

Trīs deadlaini kā Damokla zobeni jau četras dienas karājas virs manas galvas, un es nedrīkstu ļaut tiem nokrist. Šonakt negulēsim. Rakstam, rakstam, neguļam.

Jo ilgāk dzīvo dzīvi, jo biežāk tā nedzīvojas…
3f1b429d1a8821b74ed30c7dde1cf7af

Sabozies zvirbulis, kā to putnu sauc?

Šodien gāju pa ceļu un sajutu liepziedu smaržu, negaisa smaržu, to vasaras pievakares smaržu, kad tu jūties laimīgs no gaisa vien. … un tad tas aizgāja, kā ar roku atņemts…

Sadusmojos. Jāskrien uz interviju, nu, viss – absolūti viss izmazgāts, sakopts, izlaizīts ar sanbernāra mēli, lai kolēģei rīt nebūtu, kur piesieties. Bet, nē, piecpadsmit minūtes pirms slēgšanas ir jāienāk vīrietim dārgā Armani uzvalkā, jānoliek savs 567 ifons uz letes un jāpasūta – svaigi spiestas sulas, kafijas, kaut kādi sacepumi, kas jāēd ar visiem iespējamajiem piederumiem un, un pēc tam tas viss (es atvainojos) jāatstāj tikko svaigi izberztajā tualetē! (Ej uz Terru, Mu, Teātra bāra restorānu – ne nošļukušu konditoreju!!!) Manas pirmās pasaules problēmas, nu, tiešām!

Sadusmojos. Apkalpoju dusmīgi, šķiet, ka mazliet pat rūcu. Pārceļu interviju vēlāk un mazgāju visu pa jaunam. Pēc desmit minūtēm paceļu acis, pie kases stāv mans dārgais uzvalks un mērenā balsī jautā: „Kristīn, Jums, kaut kur jāsteidzas, es varu pagaidīt, man nav jāsteidzas, varu aizvest visur, kur vajag?!” Un tā bez uzbāzīga flirta, šovinisma un visām citām jaukām lietām, kas parasti Armani tipiņiem piemīt. Cilvēcība, jā! Dusmām nav vieta nekur un nekad, dusmām nav vieta manā pasaulē – skatu dusmīgu mantru un izmoku patiesu pateicības smaidu. Paldies, jā, paldies par cilvēcību.

Atmodās vēsture

„Man, lūdzu, vēl Martini vermutu pa 100 grami, un trīs tādus,” jā, tie jau ir tādi piektie. Cik tādas kundzītes pāri septiņdesmit var turēt, varēs piecelties? Varēja, pasēdēja pusdienu trijatā, uzsita klaču par kara laiku, vecajām mīlestībām, kuras, jā, rūs, par bērneļiem un atkal par sen aizgājušo jaunību. Uzsita dzīvu, pierakstīšanas vērtu, klaču par to kā krievi nāca, vāci gāja, visi zaga zirgus, un mīlestību laboju, nevis meta ārā. Sēžu aiz letes un nemaz nekaunos par savām saspicētajām ausīm, kas rullējas pa kafejnīcu, tverot katru atmiņu, vārdu un stāstu, kas pēc trešās vermuta partijas, kļūst arvien interesantāki.

Es bērnībā gribēju kļūt par dzejnieci, vēsturnieci, vai vismaz žurnālisti, šodien šķiet, ka nesanāk nekas… divas saujas haosa un alkas pēc saules.

Vienkārša meitene, tikai bez sejas, viņa raksta un raksta aizvērtām acīm, nav nekā vienkārša nav nekā velta…

(Inga Gaile)
bf264b527eb68f39c691bb94cb0db901

Minka nāk, minka nāk, minka šodien uz nerviem nāk…

Fonā mierīgi murrā ledusskapis, mur, mur, mur… saukšu tevi par Minku, kā nekā katru dienu tik cītīgi mazgāju tavu virsmu, ka būtu grēks nesaukt vārdā. Citkārt virtuves skaņas saplūst ar fona trokšņiem, franču akordeonu un cilvēku čalām, šodien ne, šodien murrā pie pašas auss savu auksto melodiju un neliek mieru.

(twīts) Piejaucu salātiem krietni par daudz chia sēklu – garšo kā ziemu tfu zemi apēst

Yo, bébé

„Klausoties frančus, es ģībstu. Un jūs?,” izkāpusi kā no pašas Ezera sonātes klāsta kāda kundzīte. Jā, jums taisnība, es arī ģībstu no tās plejlistes, kurā ir 20 franču dziesmas, ģībstu kā ierodos darbā un arī tad, kad franču reps (jā, nepārklausījāties, pie manis var dzirdēt arī repojošus francūžus) neatstāj manu prātu ejot mājās.

Mazās bezgalības

Viņi ir suga, kasta, domubiedru grupa – tējas maisiņu sējēji. Katru dienu tiek izsludināts konkurss, uzvarētājs saņem tējas paciņu un var trenēties siet mājās. Noteikumi, jāpiesien tējas maisiņš pie krūzītes osiņas tā, lai pats ķīnietis to nevarētu atpiņķerēt. Un dažam labam izdodas tīri ok, sēdi pēcāk un ritini vaļā mitro tējas maisiņu – fun times, fun times.

Tajā salkanajā Džona Grīna „Zvaigžņu vainas grāmatā” bija tāds spožs citāts „dažas bezgalības ir lielākas par citām”, gribas teikt, ka par spīti tam, ka visas ir problēmas, dažas problēmas ir lielākas par citām. Es rakstu par tā maziņajām, ikdienas krikumu problēmām, kas aiziet tikpat fiksi kā atnākušas. Tas lielās, zemūdens akmeņu problēmas tīri cilvēcīgi citkārt pat negribas kustināt.

123

Trinkš

Krievi dod tipus, ja tu tā iz dušu ar viņiem aprunājies lielā lāča valodā un tad smejies gardus bulciņu smieklus par kārtējo joku, kas šķiet jau kā ieeļļots motors strādā vai gadus četrdesmit. Latvieši – tie ir tādi jocīgi, citkārt tāds nelaipns, steidzīgs, no dzīves noguris latvietis vienkārši iemet 50 centus čaju ķobītī un pat nepaskatās acīs, citkārt tu pats tāds dzīves izmocīts apkalpo bez sejas izteiksmē, un nosauc tikai gala ciparu, bet, re, latvieti iežēlo, identificējas ar savu pelēko ikdienu, un monētas ripo trauciņā. Ej nu saproti… ej nu saproti dzīvi, ej.


20bcb924d5ef5db79294b49a76a4aa10

Dienas, dienas, nedienas un vispār jau ikdienas

Ja man iedotu dolāru par ikvienu pusmūža vīrieti, kas ar mani flirtē, es būtu miljonāre.

(izejot no šī teksta, es, protams, izklausos, kā pasaulē iedomīgākā ……. (lieciet, kādu angļu vārdu vien vēlaties), bet būsim reāli apkalpojošā sfērā, nav jāizceļas ar pārpasaulīgu skaistumu, pietiek, ka tev ir visi zobi, lai vīrieši ar tevi flirtētu.)

Bet ne par to stāsts.

ce62f0c313f8ccbd74849e8617a31d25

Vīrietis: „Labdien, man, lūdzu, vienu mazo apelsīnu sulu un tad, Viesturam, to, ko parasti, viņš piebiedrosies vēlāk… ” ā, jā, tas Viesturs, kas te ienāca pirms gada, kad es te vēl nestrādāju, uzgaidiet, tūlīt apskatīšos klientu bilžu grāmatā, es atvainojos, viņa personas kods sākas ar 2309, es pareizi atceros???

K:„Es ļoti atvainojos, bet vienīgais Viesturs, ko zinu, ir manas kursa biedrenes puisis, kuru pat lāgā nepazīstu, uz ielas nesveicinātu, un manā galvā viņš ir kā tēls, kas dažkārt iepinies mūsu sarunās…” āāā, ko es te alojos, varu jums izstāstīt par savu bijušo darba kolēģi, šo gan uz ielas sveicinātu, bet viņa kafijas dzeršanas paradumus gan nezinu, šķiet, ka melna.

V:„Kā jūs neatceraties Viesturu, viņš taču ar jums tik sirsnīgi koķetēja…” te mēs, protams, varam atgriezties pie pirmās rindkopas un tā, ka neesmu miljonāre.

K:„Ja viņš nav sievu sitējs Viesturs Rudzītis, tad, piedodiet man, es tiešām neatceros ne viņu, ne viņa liderīgās piezīmes…” varbūt manā kafejnīcā ienāks pats Viesturs Rudzītis vai Viesturs Dūle tfū, kā es tā, gribēju teikt Zuarguss Klororus-Zarmass…

V:„Nē, Viesturs Rudzītis viņš gan nav…, bet, ko viņš dzers? Un ko ēdīs?” būt vai nebūt, tāds ir jautājums? Parādiet viņa plaukstu līnijas, es jums pateikšu, ko viņš dzers un ēdīs…

K:„Skaidrs ar jums, Viesturs dzers melnu kafiju un maizīti ar šokolādes gabaliņiem, un viņam tas viss garšos…” end of story, esi spēcīga sieviete un izlem, ko dzers Viesturs.

Un Viesturs dzer i kafiju, i nošmakstina maizīti, ka nemetās, laikam jāmaina profesija – sveicināti, nosauciet sava drauga vārdu un un es jums pateikšu, kas viņš ir…

wellllll… Who left the bag of Idiots open, today?

9e04b4b0a6c0211e67d22680c311584d

Šodien ienāca primāti un sabojāja dienu.

P1„Sveika, skaistulīt, pabarosi mūs?” nav jau tā, ka no tevis nes vakardienas ballītes smaka visā krāšņumā, un actiņas spīd kā Ziemassvētku lampiņas. Jā, šas, pabarošu, atver tikai muti! Durvis nesajauci (?), šis nav kāds Golden clubs, bet konditoreja… Visas meitenes, kas strādā apkalpojošā sfērā nav vieglas uzvedības.

P1„Kāda tev latviska kaklarota, bet taisnība jau ir, uz tādām krūtīm jāliek skaistas lietas… tev ir kaut kas grādīgāks, ko mums iedot?” gribas lamāties pa maķam, reti gribas, bet, tajās reizēs tā sulīgi un skaļi. Nevar, blakus kolēģis. Nebūtu, kas zina, kaķene, kas retu reizi izskrāpē acis kādam šovinistiskam ķēmam, manī nav tālu jāmeklē.

P2„Un kāds dupsis, tev draugs ir?” ierunājās otrs primāts, kā tikko pamodies no sava apātiskā alkohola miega. Tas bija bildinājums, vai kā? Nāc, piesēdi, izstāstīšu tev visus savu attiecību līkločus, kas zina, palīdzēsi? Un vispār pats liktenis mūs savedis kopā, manas attiecības ir 50 pelēkā nokrāsas, salīdzinot ar tavu klātesamību. Mīlestība no pirmā acu skatiena…

K:„Jā, esmu precējusies jau desmit gadus, un man mājās ir četri bērni…”

P1:”Nu, nemuldi, izskaties kā tikko vidusskolu pabeigusi, ar četriem bērniem krūtis tā nestāvētu, ielej mums katram pa 100 šņabja, cik tas maksā?” Ceru, ka tu nekad neuzzināsi, kā izskatās krūtis pēc 4 bērniem, primāt! Gribas uzdāvināt šim primātam paciņu prezervatīvu ar uzrakstu „Please don’t reproduce, asshole!”

P2: „Tu mums visu atnesīsi?” smīns. Jā, tūlīt, aiziešu tikai uzvilkt savas go go dejotājas kurpes. Būs jāuzgaida.

a1bbf28f6b94d9d95fe2cfefbe0974c6

Bāc, apdedzināju roku ar kafijas automātu – sīkās nedienas. Atteiktas 2 intervijas, neatrasts kompromiss naudas maksājumu lietā. Ifons čakarējas, pārtrūka telefonintervija, avots neizpratnē, negrib vairs runāties. Burtu diareja…. ārā saule, bet es pie kruasāniem…

Ne esamība, pārmaiņu zīme, vai vienkārši slikta diena. Jūtu ir laiks stāties maģistrantūrā, primāt!
7cc309b2fe9fab749fff5160205da34b

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s