dzeja

3_black_dots_icon.svg
tu kādreiz ar mani mīlējies gurdos rītos
logs pūta nogurušu, gaistošu elpu
lejā visi pagaisuši gulēja – kaķi, tantes un bruģētas ielas
gaiss kā dižs sākums, brīvība atprasīta
laiks ir aizmirsta diskete
birstoša telefongrāmata
čaukstošām papīra lapām
tajā ir pārāk daudz izdzisuši cipari
tu esi numurs, ko zinu no galvas
tu esi mans dižpārdoklis jau otro augustu pēc kārtas
haštags pie katras nākamās bildes
šurp nākošs rudens paslēpis galvu čaukstošos viršos
zeme mīksta kā kašmirs, poraina skumstošā mitrumā
esmu izžuvusi čaula – žēlojos, čīkstu, ņurdu un ņaudu
gruzdoša atmiņa
gruzdoša, norauta, izšķīdusi deviņziedu atmiņa
mirāža šizofrēniski tamborētā prātā
saputējušās drēbes smaržo pēc notikumiem
pēc atmiņām, džeza un mežaina gaisa
šodien kabatā atradu kaseti
maršu uz tavu greizsirdību

BlackDots_Logo
Tas viss ir neārstēts posts un negants aukstums!
Nu tad paskaidro, paskaidro man lietas būtību?
Saki, ka realitāte visiem esot tikai viena vienīga.
Manas acis ir mākoņos un mākoņi manās acīs.
Prātā kaut kāda poētiska zupa burtiņu makaroniem.

Šonakt tramvaju vada pats velns, pārbrauca pāri tiltam, nobūra mani, lai aizskaistos tukšumā, tumsā, pelēcībā, nevienlīdzībā, un beigās pat sadeva pa seju.

Bridu mājās pa stiklainu asfaltu, dīķainām kājām, puņķainu degunu, pirkstu kauliņiem baltiem kā porcelāns.

Mēteļa kabatai saplīsis rāvējs – neatveras, nevar sasildīt rokas, paslēpt cigaretes un, un patiesās domas, nevar, jābūt auksti atklātai.

Tu atkal kliedzi, ka nebraucu ar taksi, neveru savas dvēseles durvis un čota vēl meloju.

Debesis šonakt gulēs, es negulēšu.

Traukus vajag nomazgāt tā, lai tie šļaksti nav pa visu zemi, galdu un atmiņām.

Traukus vajag nomazgāt tā, lai negribas pakārties savā Imantas dzīvoklī ar PSRS sekciju un pa visu koridoru uzburbušu linoleju.

Traukus vajag nomazgāt tā, lai man nav jānorij dusmas.

Palūdzu, lai ved mani mājās.

Tu atvedi pie sevis.

3_black_dots_icon.svg
Saudzējiet dabu, šķirojiet atkritumus!
Kāpēc Tu ņem to maisiņu?
Lai būtu, kur miskasti ielikt.
Lai būtu, ko zem acīm palikt.
Lai maisiņā, kurā krāju maisiņus, būtu maisiņi, ko ielikt.

Braucienu atlikums nulle.
0 0 0

Dailes teātrī papildvietas ir lētas, jāsēž taisnu muguru, nav žēl starpbrīdī aiziet prom.
Nākamā pietura Rīgas pirmā slimnīca.
Veselības apdrošināšana.
Atteikts.

Maximā cepumiem Svetlana atlaide.
Gan jau pati Sveta tos apšķaudījusi.
Ņem ar maisiņu cimdu.
Ieliec maisiņā.
Labāk divos, citādāk saspiedīsies.
Ņem piecus.

Maisiņš vaig?
Jūsu kartē nepietiek naudas.
Atteikts.
Nulle.
0 0 0

Kādu sarkanvīnu?
Sarkanu.
Lētu.
Sausu.
Radio Skonto – Pagriez skaļāk un dziedi līdzi!
Keitija Perija – Firework
Do you ever feel like a plastic bag
Drifting thought the wind
Wanting to start again

Jums kvinoja vai turku zirņi ir?
Atteikts.
Pelmeņi “Mazulīši”
Bērnu cīsiņi.
Saimnieka rulete.
Liellopu gaļa sievasmātes marinādē.
Sausa.
Būs risoto – ar sīpolu un diviem burkāniem.
Sauss.
Jūsu iesniegums, CV un honorārs atteikts.
Nulle.
0 0 0

Sexy Style – viss tavai baudai.
Brauciet uz Ameriku caur Maskavu.
Atteikts.
Pārdod zemes gabalu Pierīgā.
Šeit top Saliena – Rīga tepat līdzās!
Atteikts.
Kilo Max – apģērbs visai ģimenei.
Grūtniecības tests.
Atteikts.

BlackDots_Logo
štrunts par to, ka domas plēstas
štrunts par to, ka skujas matos birst
gribu kreklu tev nomest tur zemē
uzkārt bikses uz veļas šņores
iekost tev ausī kā kārtainā mīklā
noplūkt smaidu kā pavasari

ak dievs, man patīk, kā tu manī skaties
ar pienainām acīm un reibušu snaudu
ak dievs, pat esmu gatava zaimot
un lūgties un tecēt kā upe no krastiem
ak dievs, kā es tevi tomēr mīlu
nu, šausmīgi, briesmīgi, traģiski skaisti

bet tu pēc visa, kas te tikko notika
vienkārši ieslēdzi telefonam skaņu

3_black_dots_icon.svg
viss sākās ar rītausmu
tā bezdievīgi līda pa zaru būdas logu un kutināja plakstus
viss sākās ar radioaktīvu rītausmu
uz pirkstu galiem uzkarsējot ūdeni līdz tirkīzzilai ugunij
jūra dega, āda dega, prāts dega sarkanu liesmu
domas tādā rītausmā ir biezas un smagas
prāta radikulīts
sarunu rehabilitācija
emociju reducēšana līdz kaņepju sēklas lieluma faktam
saķepinātās vakardienas bildes nu jaušami šķiet tik relatīvas
rītausma iepūš gaisu galvā
reanimē spriešanas spējas
izdedzina nakts apgrūtinošā stāvokļa nianses, sasien domas mezgliņā
lai nepaklūpi aiz saviem regresīvajiem monologiem
rītausma piedāvā remisijas periodu ar melnu kafiju
naivu un ideoloģisku sākumu – atdzimšanu
cilvēcisko reinkarnāciju
rītausma ir revanšs
krēslas tēloto personāžu loks nu ir kļuvis tik mazpazīstams kā neizklunkurētas kartes
prāta koncentrētajā vidē vairs nav neviens, kas varētu nest reālu atbildību par vakardienas sarunāto

BlackDots_Logo
Pārbāztā tramvajā viņš vienmēr palaida cilvēkus apsēsties
Zināja, kā nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi
Pārspīlētā pieklājībā stingri paspieda roku
Glaudīja galvas svešiem suņiem, sūtīja puķes ar kurjerpastu
Neēda rasolu plastmasas trauciņā, to vienmēr krāmēja uz šķīvja
Iestīvināja baltu galdautu un valkāja drēbes līdz izdilumam
Kvēlošu centību ir jābēg no dīkas dzīves, ir jābaidās ietīt sevi garlaicībā, kvēpušu domu tīklos, ir jābaidās, jābēg, pašam sevi jāiesloga, pašam jācieš, jāskaita, ka esi niecība, nolādēts troksnis
“Nākotnes cilvēks”, “vizionārs”, “tautas apgaismotājs”
Demagoģisks kā izkaltusi latviešu paruna
Pārdzimis visās padomju laiku latviešu valodas skolotājās, kas teica, ka dzīvē neko nesasniegšu
Visam taču ir jābūt ārprātīgi pareizi
Ir jātic patiesībai
Tas nekas, ka patiesība ir maldīga kā lielveikalu reklāmas
Patiesība nav ne tur ārā, ne mūsos pašos
Tā ir izdomāta, pārrakstīta, salasīta no apgaismības, renesanses un tautiskā romantisma
Viņš nekad nemelo, nesaka puspatiesību
Internets, jā, internets saka patiesību
Mamma, mamma arī nekad nemelo
Viņš visu laiku baidās pats sevi apmelot, it kā nepatiesība būtu vienlīdz kaitīga ar mēri, sifilisu un azartspēļu atkarību
Tāpat viņš baidās būt muļķis, nepraša un antiņš
Bēg no tumšām domām
Kaut vai tur jau ir visa tā sāls – tumšā, mefistofeliskās, nepareizās, nepatiesās, muļķīgās domās
Manā patiesībā matos ligzdu vij nolemtība, bet sirds plīst kā plūme
Mans prāts gaužas, mans gars čīkst, esmu faustiski vāja
Dūcošas domas kā bites, iekonservētas vecmammas gurķu burkās, netiek ārā
Netiek manā istabā
Bez svētvakara maizes un grēku atlaišanas iestājos par visām jaunavām, kas vaiņagu zaudējušas pirms kāzu nakts
Es nevarētu dzīvot viņa pasaulē, jo manā izlienē stāv trīs dienu nemazgāti, piekaltuši  trauki
Mani zābaku papēži vienmēr ir nodiluši, jo nemāku pareizi iet, man nav iemācīta latviski stalta gaita
Vai tā drīkst?

3_black_dots_icon.svg
urbāns rīts kā apvainojies grabinās pie loga
man gauži trūcīgi tev blakus
kļuvi ne pārāk vajadzīgs un parasts
ikdienišķi aizmirsts un dusmīgi glāstīgs
pat kaitinošs kā pārsaldināts kokteilis negribētā piektdienā
piesārņots ar cigarešu dūmiem, internetu un ikdienu
glāstīji vien tačskrīnus, indukcijas plīts paneli un savas kurpju auklas
“pakaļu gaisā, galvu maisā” kliedz vides reklāmas un glancēti sieviešu žurnāli
debesis spiež – tādi nejēdzīgi sūdi kā bezalkoholiskais alus, dermatīna kurpes un tirdzīgas smaržas piegriež skābekli
es nekādīgi nevaru izvēdināt svešas atmiņas no savas galvas
mana ik rīta kafija garšo pēc piesārņotas ielas, atdzisuša prāta un rūgta atkārtojuma
nespēju vairs aizdegties, nosvilināt pa ziemu ieaugušās spalvas
gribas dzert, pirkt drēbes, aprunāt citus, pīpēt, neaugt, pārģērbties – līdz nemaņai
tāda dzīve nav dzīvošanas vērta
tādu dzīvi nevar pārstrādāt, pat ja šķiro atkritumus katru dienu
tādu dzīvi nevar notirgot ss sā, iemainīt pret citu
ar tādu dzīvi nevar laistīt puķes, izmazgāt kā viesistabas laminātu vai nolaist pa deviņstāvenes atkritumu trubu
vairs nevaru saprast, vai šī dzīve ir nopietni ņemama vai joks
tāpēc uztaisīju boikotu pie savas Saeimas durvīm
kliedzu, ka vairs nebarošu kaķi, nešrubēšu podu un nebraukšu ciemos ēst omes kotletes
viss, pietiek, basta!
sēdēt uz flīzēti aukstas grīdas ar kniepadatas laimi Latvijā
tāpēc sakravāju vienā saujā – vārdus, domas, parpalas
man pietika iztēles un drosmes paņemt mugursomu un iet
iebrist svelmainā vasarā, nedomājošā priekā
kur nakts melnumā gluži nenozīmīgu cilvēciņu tu uzskati par savu draugu
nākt tam pretim ar vēju, vilni, ogsārtām lūpam un spāniskiem olīvu smiekliem
sastūķēt kabatās Pireneju laimi, karstas kastaņetes, domu, ka visu var izdarīt mañana
būt te, uz laika apmalītes nosēsties un pētīt savus neglītos kāju pirkstus
šī mape ir tukša, šī galva ir tukša, rītdiena pavisam, pavisam tukša
ieelpo
uzkāpt augstākajā virsotnē un ieelpot
pasūtīt vairāk kā spēj samaksāt un apēst, pasūtīt visus uz ateju, smirdīgu vārtrūmi, vienkārši dirst, pasūtīt jaunas dzīves abonementu
pirmdienu sajaukt ar svētdienu, aizcirst pelēku pelnu rutīnas durvis ar blīkšķi, kliedzienu, asi īstu vārdu
uzkāpt uz viļņa malas,
būt netīrai, neizlēmīgai, neplānotai, nepārrakstītai un laimīgai
būt vienai

basta

BlackDots_Logo
nemīlestība ir tik stipra, cik patiesības balss klusa
viņas domas vārās, vārās un drudžaini mutuļo
buļ, buļ, budumcssss csss

vaigi ir peļķaini sarkani, acīs mirdz ieslodzīts trakums, aklums, klusums, gruzdošs akmeņu krāvums
melīgas poras, netīras smadzeņu krokas, apgrauzīti aiznadži, uz spilvena atstāti pinkaini izlēmumi
nevarēšana ir negribēšana
nespēja ir slinkums
zīlītēs upes, nostāvējis puķūdens

viņa lasa un raud, viņa ir virs mākoņiem
stjuartes glaudoši jautā, vai viss kārtībā
paijā ar tumsnējām turku skropstām
apmaina laipnības un stumj sevi projām

viņa grib sevi aizstumt, iebīdīt mākoņos, nesalasīt, nesaprast, neizteikt skaļi
jo viss tapis skaidrs, tik asi saprotams
bet viņa ies atpakaļ, nesīs notrulinātās miesas uz jau iegulēto vietu

ko tad es, tie citi – viņi, svešie, amerikāņi, kurzemnieki un ofisa darbinieki, viņi
vārdus kā eļļā novārītus makaronus karina uz ausīm, kāju pirkstiem un apaļā koka pakaramā
nemīlestība ir tik stipra, cik patiesības balss klusa
miltaini aizmiglot skatus, padebešus, saķepināt vajātus spriedumus
visur atstāt savu viedokli kā maizes drumstalas, kas kaitinoši sabirst palagos, nobeidzot ilūziju par svētdienīgām Pinterest brokastīm gultā
kāpēc gan jāklāj galds, ja visi tāpat ir aizmiguši, sasmakuši, noguruši, kredītos un apsildāmi

viņa lasa un raud, viņa ir virs mākoņiem
viņa bēg un mutuļo
buļ, buļ, budumcssss csss

3_black_dots_icon.svg
viņam redz nokarenas smaganas un ausis
viņam redz vēnas kā rudenī mirstošu zaru tīklu
tam acis iedzeltenas paipalu olas
spilvens pēc kratīgas nakts brūnīgs no piesmēķētas elpas un domām
viņa acis vairs nededzina, tanīs nav jaunības ideāli
gurdeni velkas laiks, viņa miesas pret sauli, pa ielu, mētājas uz visām debespusēm
šļaugani atsēst uz kokaina bāra beņķa
viņam pienāktos liegs viedums, tēvišķi glāstīgas rokas
viņam būtu jāglauda galvas, jāsvēta svešas meitas
bet tās viņš drāž
kā aizdedzināta krāsns, kurā samesti sausi zari
drāž ar savu nepiepildīto dzīvi
drāž ar pieri, pagājušā gada arhīvu un nelaimes bibliotēku

viņa sīciņa, pelīgiem smiekliem
samierinājusies ar paviršu mīlestību un daļēju gaismu
mēģina aizmirsties, mēģina būt par mežu
raudāt klusi un bez skaņas, kā neizdevusies Dailes teātra aktrise
piens un kājas, svārki paši sevi pavelk augstāk
viņa vairs nesarkst, viņā nav dzīvība
sāpes ir dārgas un zoles spiež pirkstus

pilsētas mutulis, ļumīgas miesa
drīz ausīs saule
istaba iztīrīta

BlackDots_Logo
viņas mati met loku kā melna upe
kā melna upe
melna upe
viņas mati met loku
melna upe kā mati
viņas mati met loku kā melna upe
acis gailē pilsētas derdzīgajās gaismās, čaukstošā naudā, bezdibenīgā izmisumā
viņa ir tukša kā pusizdzerta alus skārdene
tanī vairs nav miltainas skumjas un bērnības kauns
papēži augstāki par pašapziņu stūrgalvīgi brien bezizejā

viņas mati met loku kā melna upe
viņas mati met loku kā melna upe
kā melna upe
melna upe
viņas mati met loku
melna upe kā mati
viņas mati met loku kā melna upe
tur iekšā nekā vairs nav, tur ir tikai upe un mati, krūtis, pienbalta āda
bezgaisā grabošs, šķindošs klusums
viņa aicina sevī iekšā

nāc

3_black_dots_icon.svg
apbružāts decembris sēž pie zeltītas Budas un lūdz
pēc gausīgas maizes, caurredzama ūdens un gabaliņa piedošanas
piedod viņiem par to grēkiem, jo tie nezina, ko dara?
to nesaka Buda, Allāhs vai Šiva
šaubos, ka to saka pats Kristus
pieber manai rīt rīta tējai mazliet karmas astītes, labu ceļavēju un piedošanas drumstalas
pieber mani pašapziņai visus labo, ko esmu darījusi, bet vieglprātīgi aizmirsusi

trešdienai nav no kā padzerties, tai ir melnīgi nošmulēti eļļas pirksti
zem nagiem, matos dzīvo niezīgas ciltis
prāts runā aizmirstā valodā
sestdiena notirpušām kājām nometusies uz ceļiem
sakarsētas pilsētas putekļi purina tai skropstas
pirmdiena te dzīvo, uz trešās un ceturtās ielas stūra
pie tā pieczvaigžņu hoteļa ir pirmdienas mājas
viņa elpo viesnīcas dārgo gaisu – tas smaržo pēc rozēm, netiklības un nopirkta rokasspiediena
pirmdiena smaida pa īstam, ēd, saka pateicības vārdus un lūdz tīri tā neko
nekas, tīri tā nekas pirmdienai nepieder
ceturtdienai toties ir savs katliņš, melns un izdedzis
ceturtdiena vāra zupu, sevi, cepina gaisu un tūristu žēlabas
zupā krīt karmas monētas, putekļi, skatieni, līdzjūtības klaips
ceturtdiena strebj savu nolādēto dzīvi kā zupu
piektdiena, tā vairs nav starp mums
piektdiena reinkarnējās tārpā
piektdiena tagad dzīvo Indijā
dvēseles iemiesošanās, iemājošanās, iemaisīšana citā likteņa dimensijā
starp jums ir svētdiena, viņa skaita rožukroni, septītajā dienā atpūšas
viņai ir divarpus bērni un četri dažādi maizes kukuļi –  baltā, rupjā, graudu un saldskābā
svētdienas bērni zina tēvreizi, kā melot un Laura Reinika jauno dziesmu no galvas
svētdiena nosoda pagānus, budistus, islāmistus un tos, kas pārdzimst
svētdiena uzklāj baltu galdautu un baidās paskatīties acīs nedēļai
braucu mājās pie svētdienas, piedot par tās grēkiem, jo tā nezina, ko dara

BlackDots_Logo
biedrs Pamatskolas Draugs piešļūkā pie kioska lodziņa
un saka “man lūdzu, meitenes līdzņemšanai, atmiņas līdzņemšanai, es atvainojos – kafiju līdzņemšanai”
pašam riktīgi rēcīgi, pašam ribas kut
biedrs Pamatskolas Draugs stampā man blakus
izaudzis lamzaks, liels un lācīgs
iesprostojis sevi sievsitēj maikā
šļūkā man blakus balinātos džinsos
biedrs Pamatskolas Draugs izloka visādus vārdus – kuce, zaraza, ahujela stilīgi, bļağ
skolā viņš bija ahujela stilīgs, patika visām beibēm, viņam patiku es
sēdējām vienā solā un pēcstundās
Ziedonītī likām dibenus ķēžu šūpolēs un dzērām alu, pēc pieciem
tas bija laiks, kad piecpadsmitgadīgiem prātiem pārdeva alu
viņam klēpī sēdēju es un čipsu paka – karoče, ahujela stilīgi
biedrs Pamatskolas Draugs pasūta meitenes, atmiņas un karbonādi, kartupeļu putru, rīvētiem kāpostu salātiem un balto miltu mērcīti
runas vienmēr vedās ap viņu, un laiku, kad piemest seju bija afigeķ kruti
biedrs Pamatskolas Draugs dzīvo pie mammas, neklāj gultu un sevi
māmuļa rīvē kāpostus, dod kabatas naudu un smejas par jokiem
“ak, tu nešpetns, meitenes līdzi ņemšanai,”  dārd kioska pārdevējas smiekli
biedrs Pamatskolas Draugs šodien man saka: “Tā arī nesapratu, kāpēc mēs nepārgulējām?”

3_black_dots_icon.svg
katru gadu es ceru, ka opis nebūs dzēris,
bēniņos neodīs pēc aizmirstām dzīvēm,
fonā televizors nestāstīs savu nopirkto balsi,
dārzs būs uzarts – melnainu, mitru zemi,
kaķis glaudīs kājas, murrainā, ūsainā laimē.
man būs Laimdotas bizes, ko siet gar lakatotu galvu,
un krūzīte nolakota, ko maigi glaudīt pie balti saklāta galda.
šodien bija jābūt oldzeltenai saulei
un debesīgiem vizbuļiem, es jums saku!
bet nav!
sasalusi, auksta zeme.
bērzi vēl raud savas rasainās asaras, par kuru brīnumaino iedarbību raksta tē vē ne tā,

un es,
ko es?
kopā ar citiem kapitālistiem stāvu bezierunu rindā, ar bezglutēna, bezēvielu bezkonservantu un bezsmaržvielu šķiet, ka maizi.
un nevar saprast, kas tad īsti ir augšāmcēlies – Kristus vai Lieldienu zaķis?

šodien gribētos sevi izvārīt sīpolu mizās,varbūt tad es iegūtu krāsu, vai vismaz drosmi,
pateikt opim – sorry čali,
šogad uz Lieldienām pie tevis nebraukšu,
tur ir pārāk skumīgi

BlackDots_Logo
nopirku sev jaunu kleitu, dārgu vīnu, mirdzīgus auskarus

kurpes sev jaunas nopirku un jaudīgu blenderi, izšūtu gultas pārklāju, spiedīgu korseti, pūkainus spilvenus, dizaineru somu, kristāla vāzes, mīlīgus kucēnus, mežģīņotu apakšveļu, Šveices pulksteni, modīgas gleznas, sudraba karotes, pulētus dārgakmeņus, biļetes uz operu, pērles un opālus, ametistus

es nopirku sevi jaunu

es sevi izīrēju

izīrēju uz mēnesi, Marsu, bezalgas atvaļinājumu, divām pilnīgām dienām, bagātiem cilvēkiem, plašām teritorijām, villām ar baseinu, jahtām, franču dārziem, pilīm un fazendām, zeltītām oāzēm, kruīza kuģiem, pieczvaigžņu viesnīcām, šeihiem un kapteiņiem, pirmās klases pilotiem, karaļiem un hercogiem, zilasiņu ciltskokiem

es sevi izīrēju bez īres maksas

ņem un lieto, cik tīkas

lieto kā iepatīkas, kā pinās, sapinās, mudžinās, kā ienāk prātā, kā aizmirstas, kā guļas, iekļaujas, klājas, kā vari, kā spēj pacelt, kā instrukcijā rakstīts, kā drīksti un kā nedrīksti

nolieto

tu taču izvēlējies mani pēc bildes, krāsas, gaismas viļņiem, priekšstata, apraksta, virsmas īpatnības, skropstu garuma, krūšu pilnības, dibena pusmēnešiem un matu kupluma, acu krāsas, pēc sulīgām lūpām un salkaniem vārdiem, pēc Instagram dzīves

pats pēc sevis

tu esi neglīta, Kristīn!

neglīta kā tās meitenes glancētos žurnālos, spīdīgās avīžu lapās
neglīta kā tās dāmas konkursos, izstādēs, skatlogos, televizoros un durvju ailās

neglīta kā internets, kā plakāti pie sienas, neglīta, kā mazu meiteņu sapņi, fotosesijas, kastingi, portfolio, kolāžas, fotošops, modes skates, skatuves, priekškari, podesti, būri un arēnas

neglīta kā lēta izlikšanās, lielīšanās, sava labuma bāšana citiem acīs, neglīta, ka jaunā gada apņemšanās, pārbāzti, sviedrīgi sporta klubi, lielveikalu gaisma, branči ostmalā, Ziemassvētku balles, trešdienas Pienā, laikmetīgās mākslas izstāžu atklāšanas, pretnovecošanās krēma prezentācijas, atlaides, izpārdošanas, ņem 2 par 1 cenu

grāb, pērc, stūķē māgā, ķer, savāc saujās, kļūsti skaista!

Kristīn, tu esi neglīta!

beidz būt neglīta!!!

es taču atnācu tikai uz tevi paskatīties

neglītie var, neglītie var skatīties, nerunāt un skatīties

vērot un klusēt, neizdvest nevienu artikulētu skaņu, šmakstināt lūpas, klabināt žokļus, purināt matus, kratīt kāju, tirināt galvu, kustināt plaukstu locītavas, rakāties pa paunām, krakšķināt pirkstus, pakluso sevi apskaut, raustīt acu plakstiņu, žļambāt košļeni, skatīties pulkstenī, apgrauzīt nagus, rīvēties gar sēdekli, šļūkāt zoles, bakstīt seju, burzīt kules, krekšķināt balsi, šņaukāties, kasīties, plūkāt ādu, spārdīt solu, griezt zobus, šaudīt acu skatienu, nerunāt un tik skatīties

ja es būtu glīta, tad droši vien viss būtu citādāk

Kristīn, beidz būt neglīta!

3_black_dots_icon.svg
es esmu četri
dzejniece, logu mazgātāja
mīļākā un vasara
tu esi četri
skaitļotājs, koks
mute un mīļais
mēs esam divi
tramvaja vagoni savienoti
ķirši pie viena kātiņa
lapaspuses, katra ar savu tekstu
kabatas debesu durvīs
sevis noplēsta siena
sevis norauta tapete
caurumi iekš piloša jumta
divi nešpetnas govs ragi
un divas salas
nē, mēs neesam četri plus četri
mēs neesam astoņi
mēs esam divi
pāris
pusspārinis
divi spārni
pārziemojuša zvirbuļa lidaparāti

BlackDots_Logo
pasūtīsim mīlestību mēs kā picu
jo šodien tā kļuvusi tikpat lēta
man vienalga, kad to vedīs
tad, ja atsals, būs par brīvu
tāpēc tagad tevi gribu
karstu
izkusušu
stīvu

3_black_dots_icon.svg
izvedu sevi pastaigāties
aizmetu tevi aiz kraujas
mēs tagad varam vairs nerunāties
aizvainojumiem piebērtas saujas

BlackDots_Logo
Svaigas sejas nošmakstina savas piepampušās lūpas
Abrazīvā betonā iegrimusi acs
Apdullusi no asinskārās bezspēcības trīc
Kā apšu lapa, labi nostāvināts cūkgaļas galerts, sasūrstējusi sirds
Tendenču kopēji noliek ziedus pie tikko uzarta  modes kapa
Biklas sirdsapziņas bārkstis glauda man pieri
Šķiru, šķavu un citu šķidrumu noslāņošanās
Pārdotavu ģīmetnes savas netiklās zināšanu karotes krāmē baskājainu bērnu mutēs
Kliedzīgi šoferi kārto savus melus alfabētiskā secībā
Tēloto lūdzēju loks spiež maksāt par paša izpūrušo karmu
Tās mati ir grūti ķemmējami – pilni ar pamatskolā izgrūstajām piezīmēm, dusmās izpļautiem lāstiem
Cilvēks paliek cilvēks
Bakteriāls, bālplēvaini vājš maizes kalps
Nauda ir mušpapīrs ekscentriskiem īpatņiem, pabirām un aristokrātiem inteliģences gliemežnīcā
Abortētā cilvēcība aizdurvē kauc
Dzīve ir badmira, tai nekad nebūs gana

3_black_dots_icon.svg
sagribējās lašmaizītes, siltas zeķes, kumelīšu tēju un zīlītes pie loga
tādas, kas knābā speķi – pieradinātas
ledaini svaigu gaisu, miglu, sarmu un kokainus zarus
to klusumu, ko dot tikai opapa mežs, tikai tas ar Zemgales priedēm un sūnaino taku
brist nakts vidū pa nevainīgu mirklīgu sniegs kārtu, un būt pirmajai, kas izbojā tā skaistumu ar savu dubļaino zābaku
iet starp kailām sienām, galvām un ceļazīmēm
iet vienai, iet divatā, iet, nezinot kur
visas tās ikdienišķās lietas, kas liek čīkstēt, ka mājās dienas ir vienādas
sagribējās ar plikām pēdām uzkāp uz mīkstu saru paklāja, iebrist tajā kā suņa kažokā – noglaudīt
sarunas ar mammu, dzīvoklī, kas vienmēr būs manas mājas
māsa, kas neiemieg pat pēc divu stundas pastaigas slapjā parkā
tēvs, kas vienmēr aizved mājās, par spīti tam, ka man vairs nav sešpadsmit
sēdēšana Kaņepē ar draugiem, solot, ka to vairs nekad nedarīsim, jo tur ir pārlieku auksti
nosalt, izdejoties pie treknas mūslaiku mūzikas, nosvīst, sasalt, paņemt vēl vienu aliņu un iet runāt ar īpatni, kas jau divas stundas tev dedzina pakausi
divos naktī sūtīt savu mīļoto uz benzīntanku pēc našķiem, skaidri zinot, ka, iespējams, bez tiem var iztikt, bet ir tik mīļi, ka viņš iet
aizmigt uz dīvāna, azotē pie traki garlaicīgas filmas un nemazgātiem traukiem
gatavot ēst un gaidīt mājās
plānot dzīvi, kas tāpat noies no plāna

BlackDots_Logo
septītajā pieturā
jākāpj ārā
viss liekas ilgi, viss liekas gari
visi ir stiepjami, visi ir smagi
gaisā bez cirvja ir deviņi āmuri

kā naglai uz galvas
kā punkts
kā paraksts
kā etalona pīkstiens
kā biļetnieki, bezbiļetnieki un mīlīgi zaķi

humpalu veikali, pagraba dzertuves
biļetes, atlaides, promiles, vāzes
ziedi un pīrāgi, vārtrūmju smaka
lietotas kleitas, kurpes un meitenes
izceptas ielas, piebāzti prāti

veikals pārtika
pārtikas veikals

trešdienās nedrīkst ēst gaļu
trešdienās jābriedina kus kus
un klusi jāliek instagramā
viņi saka

man viņš patīk, bet ne tik ļoti
man viņš patīk pēc pirmā alus
pēc pirmā rīta
un pirmā nodzīvotā mūža
viņi saka

viņi saka, viņi saka

3_black_dots_icon.svg
debesskrāpju vertikāles
klajā mēnessgaismā
bruģis raud duļķainu, pelēku ūdeni
rokas par īsu, lai aizsniegtu rītu
manī mirst diena

kā nepadarīta

izbalējis kaķis
solis uz mājām
logi vēl nomodā klusi čukst vaidus
ielas ir musturs
tās smaida uz gaismu

piedodu sev

un piedodu ielām
noglaudu margas, novembra gaisu
esmu sevī un tur arī palikšu

izslēdz virtuves gaismu

BlackDots_Logo
Zemsvītras piezīmes, zemādas traucējumi, zveloši vārdi
Smieties kā bērnībā – ņirdzīgi atplēstu muti, lokanu galvu, vijīgiem matiem
Smieties par sevi, viņiem tur aiz loga, un tevi, mans mīļais
Smieties nemitīgi, ar sāpēm vēderā un kaklā
Smieties tā, ka laiks apstājas, sastindzis smieklu straumē
Buržuāziskas āzijas apātijas atlocītās piedurknes
Atlocītas smieklu mutes
Smiekli sev pieglauž matus, nopurina gružus un rēc tālāk
Gārdz, asarām līstot, vārtās pa zemi
Par sevi, par pirkstu, par vecām krievu anekdotēm
Čiburuška, krokodils Gena, zaķītis un apdzēries lācis
Piedzērušies smiekli, tādi, kas smejoties līgojas, nevar noiet taisni pa samocīto dzīvi
Nekādi, apreibuši paši no savas smiešanas, nemaz netaisās iet mājās
Sēž pagaldē, rēc pilnu, siekalainu muti, jo aizmirsuši, kurā ielā dzīvo
Tu esi aizmārša, aizmirsi mani istabā
Aizmirsi ieslēgt gaismu, noglāstīt kailo muguru un būt man blakus
Aizmirsi mani mīlēt
Tāpēc es smejos kā bērnībā, tveru pēc gaisa, neglītu seju
Raudu kā smiedamies, ilgi un bez teksta
No tāluma nevar īsti saprast, skaņa izbālē kā smiekli, kā raudas, kā seksīgi vaidi, kā kaķu ņurds…
Nostalģiska traģēdija izģērba Ģertrūdi kailu
Žņaudzošā žūrija žēloja nožuvušās asaras
Citā visuma kartē – tālumā
Tu esi tālu – citā istabā, gultā, miteklī
Hruščovkā, trīs sienas tālāk
Divus stāvus augstāk
Trīs pakāpienus zem manis
Citā trešdienā, plauktā, atvilktnē
Man aizkrita balss, prāts, aizkrita sirds
Kā durvis, ar blīkšķi, negantu troksni
Smagiem vārdiem un akmeņiem eņģēs
Jo tu aizmirsi
Aizmirsi mani mīlēt

3_black_dots_icon.svg
Tu šodien rājies,
Bļauj pa visu telpu,
Un mētā savu feministisko literatūru, kur pagadās
Pie visa esot vainīga valdība, Latvijas Gāze
un tā kaimiņu babuļa, kas nekad neprotas aiz sevis aiztaisīt durvis

Un tad vēl atsiti potīti pret virtuves kāju līsti, tagad būs zilums, un uz vīna vakaru nevarēs vilkt tās jaunās siksniņkurpes, kuras viena beibe tev vakar notirgoja internetā.

Dzīve ir skarba, tāpēc ir jāpukojas –

Puk, puk – ievēru riteņa eņģēs savus zīda svārkus, neizdarītos darbus un lipīgus mērķus. Tos, kas pielipa no interneta, vakardienas ballītes un vecākiem
Puk, puk – piens no rīta bija saskābis, bet to piefiksēju tikai tad, kad jau puskrūze pamošanās dziras bija iešļūkusi manā kuņģī

Puk, puk – asfalts ir melns un lipīgs, ķeras pie zolēm, plaušām un visa izrunātā
Puk, puk – man nav par ko vēlēt, es nevarētu nobalsot pat tevi, tavi draugi nav partijā un mani skolotāji ir pārāk tālu vai jau izsenis kā miruši
Puk, puk – tu savus viedokļus metā kā zeķes, odīgas, kodīgas, tādas, kas cērt nāsīs, aizgāju gulēt ar tavām paradigmām, pārgulēju ar visu, ko esi lasījis un piedzīvojis, ielaidu sevī, nosmaku sevī, meklēju pēc gaisa
Puk, puk, manā dzimtajā pilsētā vairs nevar sastapt ežus
Pukst tikai cilvēki
BlackDots_Logo
es gribu būt par uguni tīru
ja vakaros tevi ledus sāks glāstīt
es gribu kļūt par vēstuļpapīru
kad tev nebūs, kam bēdas klāstītes vēlos pārvērsties mīlīgā istabā
ja nespēsi atrast vairs mājas
es gribu kļūt tava roka labā
kad nespējīgs pārgurums ķermenī krājases vēlos būt pērkons un tava gaisma
ja ikdienas soļi kļūs garlaicīgi
un tad pret rītu, kad nebūs, ko sacīt
mēs kļūsim pārlieku cilvēcīgi3_black_dots_icon.svg
Aizstāj brokastis ar vientulību.
Kad mani asie elkoņi dursies tev sānos,
Tad aizstāj brokastis ar vientulību.

Kad manas nosalušās kājas
Vairs nesasils tavās plaukstās,
Tad aizstāj brokastis ar vientulību.

Kad mana elpa trūks piemājas priedēs,
Un tavas domas vairs nezinās ceļu,
Tad aizstāj brokastis ar vientulību.

Aizputeņotas dvēseles, nosaluši pirksti,
Un šķīvī šķebinoši salda vientulība.

BlackDots_Logo
2 naktī viņa piecēlās sēdus un kļuva
Par desmit pirkstiem un klaviatūru kļuva
Zem domu ratu riteņiem pakļuva
Bailes slēpās aiz aizkariem, iekūlās gaisā, par vēju pārkļuva
Noslēpumi uz jumts kores izklāti publiskai apskatei kļuva
Pasaule apgriezās ap savu asi, māte smējās, dēls karā krita, meitene izkļuva
Visas acis izraudāja un kļuva
Par pasaku princesi, vecu ubadzi un ostas pārvaldnieku kļuva
Aizkļuva līdz pašai zemzemes malai un nobeidzās
Pa Pandoras lādītes durvīm izkļuva
Stipra kā dimanta kaklarota pārkļuva
Laiks izbēga no ciparnīcas un jaunā dienā iekļuva
p.s  Kļuva varētu būt kāds krievietes vārds, kā Nastja vai Ļuba…
Kļuva, iģi sjuda – hvaķit plakaķ!
3_black_dots_icon.svg
Tik vienkārši kā bērzu zari
Tik tu par dzīvi smieties vari.
Tik aizkustinoši kā liepu skaras
Tu lej par sevi karstas asaras.Es sēžu stingru, staltu seju,
Un tēja vienīgais, ko karstu leju.
Tad nesaprotu, kas par vainu,
Ka izmocīt es varu tikai smaidu.Tā laikam dzīvē iekārtots,
Ka vienam akmens sirds ir dots,
Bet otram necerēti salda
Ir dvēsele iekš ribu galda.
BlackDots_Logo
Es bērnībā gribēju izaugt par lielu koku –
Tādu ar mūžzaļām lapotnēm.
Tu gribēji kļūt par māju –
Ar deviņām pažobelēm.Tu izaugi manā paēnā,
Es tavās plaukstās,
Tava valoda lēnā
Ķērās man skropstās.Bet tagad uz pavasari,
Kad manī dzimst pumpuri,
Es nevaru atšķirt –
Tā mīlestība vai draudzība ir?3_black_dots_icon.svg
Amusiv, musiv, usiv, siv
Apmulsusi, izmisusi, klusi
Klusi, iebridusi visumu upē
Tagad stāv un skatās
Kā lai neuzkāpj uz īkšķiem visumam
Kā lai nesadusmo, nenokaitina, nečīkst pa skaļu
Kā lai izčīkst laimi

Amusiv, musiv, usiv, siv
Visumā ir nav troksnis, kapa klusums
Tur skaņa neceļo, ceļo tikai domas
Visumā domas ir skaļākas par pasaules burzmu
Noliec galvu uz visuma pleca un izdomā
Stingri izdomā, sāpīgi paliec vēl mazāka

Amusiv, musiv, usiv, siv
Nospied sevi zem visuma pēdas
Piespied pie pulsējošā zemes kodola
Pastāvi sevī, vientulībā, bezgaisā
Aizturi gaisu, tik neieelpo,
Tik neievelc plaušās un prātā citus
Atstāj vietu sev

Amusiv, musiv, usiv, siv
Lai pazust vajag
Tikai negribēt
Vajag tikai nepiecelties