7 nedēļas ASV

2015
New York – pilsēta, kurā es iemīlējos!

Nedēļa nr. 1

12196207_1047480408617501_6704037442876212783_n

Ja man kāds pirms gada būtu teicis, ka nākamajā dzimšanas dienā es būšu Ņujorkā, es viņu būtu noturējusi par pilnīgi traku! Bet mana dzīve, kā parasti, met neizprātojamus lokus, un te nu es esmu – sēžu uz 145th Street mājas kāpnēm un skatos, kā mostas pilsēta, kas nekad neguļ.

Ņujorka pagaidām ir tieši tāda kādu biju iztēlojusies – netīra, traka, steidzīga, arhitektoniski izcila un ar to perfekto Ņujorkas vaibu, kas mums tiek potēts caur Holivudas filmām. Jā, nolaižamās ugunsdzēsēju trepītes ir vai katrai mājai, jā, metro savu dzīves uztveri skaidro trakie un bezpajumtnieki, un, jā, modē ir ērtums un rajons – nike botas un milzīgs hūdijs.

Esmu pilnīgs tūrists – blisinu acis un staipu līdzi canonu. Bet tā ir pirmā diena – atļaujos fotogrāfēt katru stabu un par to nesarkt. Jāatzīst gan, ka mūsu kabatām atbilstoša pārtika garšo pliekani un lēti. Sajūta tāda, ka modificēts ir pat gaiss, ko elpoju. Tāpēc neēdu, vai pareizāk sakot – pārtieku no kafijas, kas šeit ir izcila.

Bet, ak, cik reti gan sanāk iemīlēties pilsētās. Pirmoreiz tas notika ar Amsterdamu, tagad ar Lielo Ābolu! Tu vienkārši jūti, ka vēlies te palikt, noīrēt sev šauru dzīvoklīti Hārlemā un brīvajos brīžos kātot uz nacionālo bibliotēku, kas satura ziņā ir pārbāzta ar pasaulē labāko literatūru.

Never get on an empty subway car when the rest of the cars are full — it’s empty for a reason.

Dažādība, krāsainība, viss kas cilvēcei ir ienācis un vēl ienāks prātā – Ņujorka ar saviem 8,4 miljoniem iedzīvotāju ir perfekts rasols, kas, tu saproti, ir slikts tavai veselībai, tomēr ikona ir ikona, tā šarmē.

Lubatonos iekāpusi dāma pa lakoto Pradas somu lasa savas neskaitāmās kredītkartes, vīrietis – tērpies vien miesnieka celofāna priekšautā, ar savu pliko dupsi, brien pa metro tuneli, atlētisks augums savās nike air skrejkurpēs aizjoņo man garām, meitene, ietērpusies vien īsā bītlenītē, krāšņi demonstrē savu sulīgi uzēsto riepiņu… Lai jums rastos priekšstats, Ņujorka ir galējību pilsēta. Visas pasaules rases, savārījušās vienā zupas katlā, mēģina radīt perfekto Ņujorkas garšu.

Pagaršojot vienu karoti, gribas vēl un vēl, bet kaut kā iekšēji šķiet, ka jānotver tas īstais brīdis, kad pārstāt strēbt, pārēsties nekad nav labi!

Rīt dodos uz hipsteru paradīzi Bruklinu, Miera iela saturies!

Nedēļa nr. 2

Bye, bye NY – I will see you soon, California here I come…

12202466_1048742151824660_923429047_n
Otrā diena NY atnesa vasaru, izmetušies sandalēs, izbrīnīti par 22 grādu pēkšņo karstuma vilni šķiet pat paši Ābola iemītnieki. Te tev nu bija rudens, bet mums, latviešiem, ak, prieks, kur tu rodies.

Ja ņujorkietis saka, ka ir jāiet tāls gabals ar kājām, tas nozīmē ne vairāk kā 2-3 kvartāli, ja latvietis saka, ka jāiet tālu, tas ir absolūti cits mērogs. Mūsu gadījumā  tas nozīmē izstaigāt visu Manhetenu un vēl pārbrist pāri Bruklinas tiltam. Vēlāk, skatoties kilometrāžu, saprotu, ka dienas laikā esmu nominusi neaptveramas platības, taču kājas neprotestē, kas laikam norāda uz Rīgas rūdījumu.

Iekarojot Lielo Ābolu, ir jāatceras, ka Ņujorku satveršanas lieliskais komplekts – cilvēki plus vietas. Tas nozīmē, ka slēpšanās metro tuneļos, lai apbraukātu pēc iespējas vairāk zināmos tūrisma objektus, tev nedos to īstās Ņujorkas vaibu. Labāk apbruņoties ērtiem apaviem, komfortablu apģērbu, pacietību, atvērtu prātu un apstaigāt vismaz Manhetenas apkārtni kājām.

Must seen vietas:

Central park – sajūta kā pasaules sirdī
Ja sper kāju Ņujorkā, Centrālparks ir vieta, ko grēks neapmeklēt. Klintis, slidotava, rudens izkrāsotie koki, vāveres un zirgu pajūgi – neaprakstāmi. To visu kā pērli gliemežvāks ieskauj stikloti debesskrāpji – skats vienkārši elpu aizraujošs.

12188781_1048742135157995_835764084_n

MOMA – modernisma katarse
Dienas highlights noteikti ir Modernās mākslas muzejs (The Museum of Modern Art) jeb tautā sauktā MOMA. Sešos stāvos savu mājvietu raduši gan oriģinālie modernās un postmodernās pasaules ģēniju darbi, gan šī gadsimta konceptuālās mākslas paraugi. Atliek tik ievilkt elpu un ļauties visām piecām maņām. Matiss, Van Gogs, Dalī, Klimts un daudzi citi manas pasaules veidotāji sarindojušies gar galeriju sienām. Savukārt laikmetīgā māksla izpaužas visās multimediālājās formās un iespējās. Atceros, kā pirms gadiem septiņiem, kad pirmoreiz man gadījās apmeklēt Pompidu centru Parīzē (Centre Pompidou), sev svēti nosolījos, ka dzīves laikā kāpšu arī pār Londonas Teita (Tate Modern) un Ņujorkas Moma sliekšņa durvīm. Protams, nekad savos pārdrošākajos sapņos nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Šī modernās mākslas trijotne ir perfekts modernisma mīlētāja kombo. Pompidū ar savu 21 gs. mākslas daudzveidību, Teits ar visplašāko ekspozīciju un Moma ar visvairāk populārajiem orģināldarbiem. Mani mākslas sapņi ir piepildījušies zvaigžņotā ātrumā, tagad jāmeklē jauni galapunkti.

12204592_1051555641543311_122128434_n12226443_1051555611543314_2071074024_n

Time square – kad satumst
Cilvēku pārbāzts, uzbāzīgs ar neskaitāmajiem ekrāniem un reklāmām, rada tādu sirreālu, ne no šīs pasaules sajūtu. Rodas iespaids, ka esi kādā video spēlē, kur gaismiņu un pūļu virpulī jāiziet kārtējais līmenis.

12204610_1048743785157830_2095544711_n

Grand Central Terminal –  uzsvars uz grand
Lielas velves, milzīgi logi, plašas kāpnes. Kā jau Holivudas barotam produktam, man NY centrālā stacija saistās ar vidusskolā iemīļoto seriālu Gossip Girl – tā pirmā sērija, kad Serīna stāv uz centrālās stacijas kāpnēm – uh… Realitātē tikai stacija ir pilna ar cilvēkiem, un noķert to GG fīlingu uz trepēm neizdodas.

central terminal

The New York Public Library – Day After Tomorrow klišeja
Romānisms un gotika šajā ēkā izpaužas savās vislabākajās tradīcijās – gotikas augstās velves, romānikas biezās kolonnas, dzīparotie kokgriezumi un sienu, griestu gleznojumi liek aizrauties elpai.

12226547_1051555661543309_1704790926_n

SoHo, Little Italy and Chinatown – vakariņot Ņujorkas ielās
Šie trīs rajoniņi, cieši saspiedušies viens pie otra, ir perfekti, kad saule jau ir aiz horizonta. Vīna glāze, pica, cilvēku čalas, mazi veikaliņi, ielu tirdziņi un perfektā NY arhitektūra.

11/9 piemiņas vieta – arhitektoniski izcils paraugs, kā konceptuāli izveidot traģiska notikuma piemiņas vietu, neizjaucot esošo Manhetenas ainavu, bet izrādot cieņu bojā gājušajiem.

12208024_1051555584876650_507696005_n

Manhattan center – 5,6,7,8,9 avēnija starp 53th un 97th ielu –  steigas paraugstunda.
Tur arī visi tipiskie brīnumi kā Rockefeller mājas, Empire State Building etc. tūristu vietas.

12201007_1048742201824655_298907842_n

Broklin Bidge – Manhattan skyline
Ko tur daudz  – NY klasika – pa labi Statue of Liberty, pa kreisi Manhattan Bridge.

brklinas

West Village – nenovērtēts dārgums
Manuprāt, lieliska pastaigu vieta, ja māc nogurums no steidzīgā centra. Par maz novērtēta Ņujorkas daļa ar perfekto arhitektūru un tādu mājīgu vēsmu.

west wilage

Ceru, ka drīzumā atgriezīšos NY un iepazīšu to ne-tūrista skatupunkta… Bet vispār tā ir pilsēta, kurā burtiski iemīlējos…

ny

Tagad uzsāku savu sēdēšanas maratonu – vilciens, kafija, lidostas beņķis, lidmašīna, kafija, kārtējā pārsēšanās, nolaišanās, pacelšanās, raustīts miegs – ainava ir praktiski nemainīga.

California here I come…

Nedēļa nr. 3

People having babies and I’m like…what country am I going to next?

12179073_1047641478601394_1631761628_n

Up and down – up and down – no sleep for me. Tā es jūtos, no vienas lidmašīnas otrā, un atkal pārsēžamies, un atkal no vienas lidmašīnas otrā.  Šodien lidmašīnu traki šupo, bet, spītējot manai nepatikai atrasties vairākus kilometrus virs zemes, gaisa bedres mani ieaijā trauslā miegā, nepaiet ne piecas stundas, kad ielidojam saulainajā Kalifornijā. Un, jā, šeit no pavēsās Ņujorkas nav ne smakas – gaiss sauss, silts kā viskarstākajā Latvijas vasarā un tāds easy vaibs. Cilvēki mainās līdz ar laika zonu maiņu. Ņujorkas steidzīgais rajona turēšanas gars tiek nomainīts uz Atlantijas okeāna brīzes sajūtu – paņemam padusē ūdens pudeli, iešļūcam plandošās biksēs un vēja purinātos matos ķeram karsto sauli.

Vakar, braucot mierīgi mašīnā un vērojot apkārtnes dabu, man bija tāds reality check – es esmu Amerikā! Sajūta episka, tiešām – it kā tas nenotiktu ar manu dzīvi, it kā es tūlīt pamodīšos no uzbāzīgā modinātāja un aptveršu, ka pulkstenis ir 6 am, un man jālien laukā no sasildītās gultas aukstajā un mitrajā Latvijas rudens rītā, kad mitrums iet caur kauliem un sejā sitas asi lietus pilieni. Nē, šeit tā nav, te degungalu silda Kalifornijas saule un tu vari mierīgi brist savās pidžambiksēs, tāpat izskatīties labi uz vidējā amerikāņa fona.

Dzīve Kalifornijā smaida, dzīve šeit neuztraucas, vai paspēs uz metro. Dzīve šeit brien pa izdegušajām kalnu pakājēm un zaigojas karstajā saulē. Ir tikai pirmā diena, līdz San Francisko vēl neesmu tikusi, braucam pa apkārtni un baudām plašumus. Uh, un te ir ko baudīt. Tālumā grūti saredzamo horizontu dažkārt aizēno kāda kalnu grēda, bet vispār viss ir līdzens, viss ir liels. Ja tas ir vīnogu lauks, tad galu tu viņam neredzi, ja tā ir rīsu rūpnīca, tad to, ko tu iedomājies, pareizini ar 100. ASV ir milžu zeme – lielas mašīnas, lieli ceļi, plati krēsli, neizstaigājami veikali un milzīgas porcijas. Es noteikti neesmu no tām petite meitenēm, daba mani ir apveltījusi ar normāla izmēra kaulu struktūru un garumu kā slēpei 175 cm, bet šeit sajūta ir dīvaina – tu it kā esi par garu vidējam apmēram 1.63 amerikānim, bet platuma ziņā atkal krietni par šauru uz esošā fona. Ziniet, tas par tiem resnajiem cilvēkiem nav mīts. Viņi ir huge, trotuāri ir platāki, veikalu ailes lielākas un, jā, pat krēsli krietni pārsniedz Eiropā sasniedzamos.

Es, kas pieradusi visur pārvietoties ar kājām, mēģinu pierast pie tā, ka esmu atkarīga no citu cilvēku labvēlības jeb šajā gadījumā mašīnas. Te tu nevari pateikt, es aizskriešu uz veikalu pēc piena. Lielākoties, pat tāda ekstra kā trotuārs tiek izņemta no parastās mazpilsētas infrastruktūras. Un, automašīnas, ak, es varētu iemīlēties! Divos vārdos – viņas te ir daudz, lielas un visas jaunas. Atrodi man vecāku mašīnu par 5 gadiem un es tev iedošu konfekti. Džipi, pikapi, busiņi – ne smakas no parastās, zemās, četrdurvīgās eiropiešu automašīnas.

Mūsu šī gada lietainā vasara manī dvesa neizsmeļamas ilgas pēc saules – un šeit viņa ir – karsta, apaļa un bez neviena mākonīša. Tas nav mīts, ka Amerika ir fantastiska –  pat man, kā lielai savas zemes patriotei, šķita, es te atbraukšu, sasmelšos idejas un tad došos atpakaļ deldēt sev tik zināmo Rīgas bruģi. Bet, neskatoties uz to, ka ir pagājušas tikai dažas dienas, es esmu starā, jūtu šo valsti par savu, es tiešām varu iedomāties, kā es šeit dzīvoju. Par spīti tam, ka vairums amerikāņi manam intravertajam raksturam ir pārāk ekspresīvi, un brīžiem atstāj pat neinteliģentu/seklu iespaidu, viņu brīvība, spēja neuzlikt psiholoģiskas barjeras sev un saviem līdzcilvēkiem ir apbrīnojama. Latvijā mēs kaut kā esam pieraduši sabiedrību dalīt, ielikt katru viņa finansiālā stāvokļa, iegūtās izglītības un apkārtējās vides piederīgajā kastītē, un neļaut cilvēkam būt pašam. Droši vien tās ir komunistiskā režīma paliekas, bet vienalga, tas mindsets, kas ir amīšiem ir daudz baudāmāks, nekā drūmajam, vienmēr neapmierinātajam latvietim. Šeit cilvēki nenosoda cits citu, nekritizē tavu neatbilstību sabiedrības standartiem un, jā, kā jau visu iespēju zemē pieklājas, ļauj tev pašam izvēlēties, pieņemt lēmumus, ko tad tu vēlies ar savu dzīvi iesākt.

Skumjākais laikam tajā ir tas, ka amīši šo iespēju nemāk novērtēt. Realitātē pelēkā masa pa žižņi ir vienkārši slinki. Deldē savu dibenu uz Taco bell soliņa un vienkārši uzblīst. Plešas savā slinkumā, seklumā, nekā nedarīšanā un apziņa, ka viss pasaulē tev pienākas tāpat vien – bez smaga darba, bez piepūles un mērķtiecīgas rīcības. Šeit ir slinkā cilvēka paradīze – viņa nav nekur jāiet, ēdiens pats pagatavojas mikroviļņu krāsnī un tava veļa izžāvējas pati. Slinkajai cilvēkam te nav absolūti jāpiepūlas, jo viss taču viņam tiek pārsniegts kā uz paplātes.Tāpēc jau vidējam, jaunās Eiropas pilsonim, šeit tiešām ir visas iespējas, talants un varēšana izkonkurēt slinko amerikāni no viņam šķiet pienākošās vietas darba tirgū. Tikai ar to oficiālo dokumentāciju tā grūti…

Un no offence vidējais latvieti, bet vīrieši te ir, oh, jā – nevaru vēl spriest, vai viņu ārējais skats sakrīt ar iekšējo būtību, bet, ja tā ir, tad sorry Latvia, I stay here.

Pārtika – tas ir oficiāli, Amerikā ir pasaulē briesmīgākā pārtika, tāpēc, ja kāds man vēlas ieskaidrot pretējo, viņam būs ļoti jāpacenšas. Viss tiek vai nu pārsaldināts, vai nu pārāk sāļš, viss ir trekns vai miltīgs, 80% gadījumu ir tāda sajūta, ka tu ēd gumiju, nevis pārtikas produktu. Dārzeņi un augļi ir vienkārši drausmīgi – plastmasīgi, gumijoti, nedabīgi un izsmiekls pat to, kādam, piemēram, būtu jābūt normālam ābolam. Tāpēc mīts par to, ka ASV ir garšīgi, tikai neveselīgi, tiek šajā brīdī salauzts –  ir gan bezgala neveselīgi, gan ēdiens ir patiesi negaršīgs. Mans ķermenis vienkārši atsakās no tā, tāpēc es vienkārši neēdu – pārtieku no ūdens un kafijas.

Nedēļa nr. 4

Ar abām kājām uz zemes, bet galvu mākoņos!

12200948_1050390421659833_279529425_n
Šī ir jau ceturtā diena San Francisko, bet sajūta tāda, ka te esmu jau mēnesi. Tik daudz kas ir noticis, it kā šī ir mana cita/otra dzīve, citā laikā un vietā, un tas, kas palika Latvijā, vēl joprojām turpinās. Sēžu uz saules pielietā mola soliņa – svaigais okeāna gaiss piepilda manas plaušas, un es nesaprotu, kā var iemīlēties kādā pilsētā vairāk nekā San Francisko. Tāds deja vu – it kā man visu dzīvi būtu paredzēts būt šeit, bet tajā brīdī, kad piedzimu, Dievs vienkārši iebakstīja nepareizajā kartē. Nepārprotiet, es no sirds mīlu Latviju un visu, kas tur palicis, bet San Francisko vienkārši ir vieta, kas tik perfekti atbilst manai būtībai – saules pielieta, dinamiska, pilna izaicinājumu, radoša, brīva un dažāda. Tomēr atšķirībā no NY – pilsētas, kas nekad neguļ – San Francisko māk atpūsties, spēj dienas vidū mierīgi atsēsties Golden Gate parkā, iemalkot Kalifornijas vīnu un mieloties ar ostas rajonā nopirkto kazas sieru.

Dzīvoju netālu no centra, pie viena visai kolorīta žurnālista, sauksim viņu par K. Viņam dzīvoklī ir iekārtota neliela radio studija, taču manai nakšņošanai atvēlēta plata palodze, kas ir diezgan cool, jo no rītiem mani modina dedzinoša saule. Kā man tiek stāstīts, pretējā mājā dzīvo naked guy – viņš esot draudzīgs – nekad neaizsedzot savus plašos logus, pārvietojas pa māju absolūti plikiņš un neesot izgājis no mājas jau vairāk nekā trīs gadus, kā arī vakariņo tieši plkst. 18.00.  K.  spriež, ka viņš ir nūdists ar smagām agorafobijas iezīmēm. Oh, well, that’s San Francisco – everyone can be as weird as they want. Un tas ir fantastiski, tas dara šo pilsētu tik krāsainu. Līdzīgi kā NY cilvēki ļaujas būt paši, nedžadžot cits citu un cienīt to, ka pasaulē nav viena recepte, pēc kuras tev būtu jādzīvo.  Kā vēlāk uzzinu, šī pilsēta ir gandrīz vienīgā ASV, kurā vietējā valdība nodrošina free mental health care services (atmaksātu mentālās veselības aprūpi), kā rezultātā, uz ielām ir ļoti daudz dīvaiņu. Sākumā, protams, ir grūti pierast, ka, piemēram, sešos no rīta tevi kāds apglaimo ar nesakarīgu kliedzienu savā valodā, bet, analizējot problēmu dziļāk, nav jau tā, ka šos cilvēkus mēs varam vienkārši neredzēt, izslēgt no kopējās sabiedrības, tikai tāpēc, ka viņi neiekļaujas mūsu ierastajās normās. Piemēram tādas ASV mekas kā Los Andželosa un Las Vegasa šos dīvaiņus cenšas nogādāt uz San Francisko – kas man liekas visai zemiski.

Par spīti daudzajiem mad/crazy people, uz ielas, es jūtos droši. Ja spēj būt atvērtu prātu un loģisku domāšanu, tad agrāk vai vēlāk saproti, ka viņi nav bīstami, tikai absolūti zaudējuši prātu, taču bez ļauniem nodomiem.

Dienā iekaroju saules pilsētu vienītī, jo San Francisko ir vietējās nozīmes vēlēšanas, kas manam hostam liek reportēt ziņas uz ES valstīm. Taču vakarā un brokastu stundās man ir interesanta sabiedrība. Un, ak, tu, pasaulīt, brokastot ASV ir visburvīgākā klišeja – interjers ir tieši tāds kā vislabākajās 80 gadu Holivudas filmās, fonā skan burvīga 50/60 gadu  jazz mūzika, uz mata tāda, kā manā spotify listē, un, jā, ik pa brīdim kafija tiek papildināta no kopējās kanniņas.

„Šeit ir ziema, un šodien ir tika auksts!” – man atklāti sūkstās kāds latīņu izcelsmes puisis, uz ko es smejos pilnā balsī – ārā ir apmēram 26 grādi pēc celsija, jā, ik pa laikam uzpūš okeāna vējš, bet tas tikai liek tavas ierasti kailās rokas apsegt ar lakatu. Ziema viņam. Sanā cilvēki nekautrējas pienākt klāt uz ielas un vienkārši apjautāties, kā tev iet. Sākumā, manai latvietīgajai dabai, tas, protams, bija kultūršoks, bet tagad, kad šķiet, ka esmu iepazinusies vai ar puspasauli, šī saruna – par laiku, dzīvi, politiku un labāko bēgeļu vietu, šķiet pilnīgi saprotama.

Tomēr pick-up laini dažam labam indivīdam ir apbrīnojami stulbi… Labākas pērles, ko man nācies sadzirdēt – „Are you as nice, as you are beautiful?” (No, I am ugly and cruel…. what was it?) „Roses are red, bananas are yellow, wanna go out with a nice little fellow?”( Roses are red, violets are blue, I thought I was ugly, but then I saw you.) „I’m not a photographer, but I can picture me and you together.” (Are you for real – is that ever work for you??) “Breathe if you’re horny.Alright! score!” (Are you faking kidding me????) Vismaz garlaicīgi man nav.

Staigājot pa San Francisko, ir grūti nepamanīt neskaitāmas aptiekas, tas ir tāpat kā Rīgā ziedu veikali, ik pa kvartālam atradīsi aptieku, kuras bieži vien pat strādā pēc pusnakts. Kā izrādās visam ir loģisks izskaidrojums – Kalifornijā zālīte it kā nav legāla, tomēr, ja tev tā ir nepieciešama ārstnieciskiem nolūkiem, tad paskaidrojot aptiekāram savu vainu, nav problēmas to iegādāties visparastākajā aptiekā. Tā, lūk, arī ir mana atbilde uz to,  kāpēc ik pa simts metriem gaisā novirmo marihuānas smarža.

Vakar devāmies uz lokālo bāru iepazīt saules pilsētas nakts dzīvi, un, protams, Kristīn, kas tev dos ikdienišķu vakaru. Izrādās attiecīgajā vietā, kas pēc savas uzbūves un šķiet arī ideoloģijas nedaudz atsit vakaru KKC, notiek pēc vēlēšanu aftrerpartijs, un, protams, šajā klišeju zemē, viss notiek pēc jau pazīstama scenārija. Visapkārt izlikti plakāti ar lozungiem, kandidātu foto,  taču kvēlākie atbalstītāji sev pie krūtīm piesprauduši tādā pašā stilā veidotas piespraudes, no kurām man pretī veras kandidātu smaidošais ģīmis. Pats vakars savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad skaļu gaviļu pavadībā, uz skatuves kāpj pats „politiķis” (kurš no 100% ir sasniedzis knapi 0,2 % vēlētāju atbalstu) un uzstājas ar lozungiem un tukšiem saukļiem pārbagātu runu. „Atdodiet mums San Francisko!”, „Mēs esam gatavi cīnīties par savu pilsētu!”, „Nākamgad es būšu mērs!” Šis, protams, bija pats labākais…  Sajūta visai sirreāla, it kā es būtu iekāpusi kāda seriāla epizodē un tagad nespētu vairs izkļūt no tās ārā.

Skaitu kaijas piekrastē, blakus apsēžas jauna, tipiska amerikāniska paskata sieviete. Bez šaubām sākam runāt – šķetinām laika, satiksmes un ES /ASV atšķirību problēmas… un pēkšņi, kā ūdens no skaidrām debesīm, mani pārsteidz jautājums: „Vai tu vakarā nevēlies ar mani aiziet uz randiņu?” – te tev nu bija latvieša provinciālais prāts, so that is the first form me. Tad nu es savā apjukumā mēģināju skaidrot, ka tomēr priekšroku dodu pretējam dzimumam, bet bija prieks ar viņu aprunāties – bla, bla, bla… katrā ziņā San Francisko ir vieta, kur tava orientācija, ārējais izskats, seksuālās vēlmes, dzīves uztvere un citas lietas tiek akceptētas visdažādākajās krāsās.

Klīstu pa San Francisko ielām tādā vientulīgā brīvībā, brīžiem pat šķiet nepareizi, ka par neko nav jāuztraucas, jādomā par deadlainiem vai kādām ikdienišķām atbildībām. Dzīve ir tik neparedzama, īpaši tad, kad tu atver savu prātu visam jaunajam. Protams, katram savs, bet es tiešām ceru, ka nekad dzīvē nenonākšu līdz punktam, kad aptveršu, ka pati sevi esmu ieslodzījusi savā iedomu un stereotipu pasaulē, tikai tāpēc, lai būtu vieglāk dzīvot.

Nedēļa nr. 5

I climbed the tree to see the world!

12204597_1051135164918692_457955438_n
Šīs dienas plāna kulminācija ir Golden Gate parka apmeklējums. Apbruņojusies ar organisku sieru, bio avenēm, eko šokolādi un naturālu sarkanvīnu, dodos atrast perfektu vietu savām eko/šmeko/bio/tio pusdienām. Jā, San Francisko cilvēki ir gatavi pārdot pat dvēseli, lai tikai viss būtu organic or eco! Te pat tualetes papīrs ir eko, jo mans dupsis noteikti jutīs atšķirību, ja papīra loksne būs ģenētiski modificēta. Un būsim reāli – pārtika šajā valstī sūkā – ja ASV likums jau 20 gadus ļauj nerakstīt uz pārtikas produktiem ĢMO, un veikalā nopērkamā vista ir tādā izmērā, kā rukši manā bērnībā, tad, sorry, pēdējā lieta, ko ēdu, kas patiešām ir eko, bija manas mammas Plaužu ezera zemenes un kaimiņu Sergeja vistu olas – ne šokolāde, kurā par spīti ORGANIC uzrakstam, noteikti tiek pievienota ģenētiski modificēta ciete…

12204742_1051135184918690_2083299515_n

Kad esmu atradusi savu perfekto vietu – kalna galā, saules apspīdētu klinšu iedobi, no kuras paveras perfekts skats uz darbīgo pilsētu, mani ielenc vāveres, gaisā lido ērgļi (nopietni!!!) un daža laba kaija uzmācīgi prasa avenes. Labi, pierunājāt – viena oga vāveres jaunkundzei, otra kaijas kungam (viņš čista pēc čaļa izskatās) – tagad abi diedelnieki, kā sarunājuši, sēž uz pretējā klints bluķa un vēro katru manu kustību. Ļoti atvainojos, tomēr nebūs, eko/peko avenes šeit maksā veselu bagātību…

12212316_1051135231585352_506923910_n

San Francisko dzīve kūsā Strārbuckā – tā ir vienīgā vieta, kur vienmēr ir rindas, visas sēdvietas ir aizņemtas, taču, lai tiktu pie elektrības manam knapi dzīvi velkošajam PC – ir jāpielieto savas labākās šarmēšanas prasmes. Pa šo laiku – pilsētā, kas zina, kā jādzīvo (The City That Knows How – tā vietējie dēvē San Francisko), esmu atradusi savus iecienītākos Stārbuckus – un atrast šo kafijotavu ir ļoti viegli – dodies centra virzienā un brīdī, kad redzi ļaudis ar sarkanām kafijas krūzītēm – turi acis vaļā, jo Stārbucks ir tuvu. “Triple flat white caramel, creme brulee extra hot pumpkin spice latte” – is it even real??? Jā, ja, Latvijā kāds censtos kaut ko tādu pasūtīt – viņu noturētu par traku.

Man uzmeta nākamo dienu ieplānotais hosts – nice! Ir vakars, un jāmeklē, kur palikt. Pie sava žurnālistu draudziņa īsti atgriezties negribas, jo pēdējās dienās mūsu attiecības kļuva visai saspringtas, īsumā – es gribēju palikt gulēt uz ierādītās palodzes, bet tiku aicināta blakus istabā, nu, neko tāda dzīve, esmu uz ielas un ārā ir tumšs. Sperot soli savā jaunajā mājvietā, galvā uzpeld epizode no kinolentas 500 Days of Summer – “Darling, I don’t know how to tell you this but, there’s a chinese family in our badroom”. Hostelis ir baigā štelle – viss ir ārkārtīgi nolaists, aizkaru vietā logu sedz sadriskāts palags, un tu dali istabu ar trīs ķīnietēm, par ko esi pateicīga, jo, ja ļodzīgās gultas augšstāvā tev gulētu miesām apveltītāka vāciete, tad no mierīgas gulēšanas diez kas nesanāktu. Pamostos pusnaktī no trokšņa, kas atgādina dīķa zvēra vārtīšanos netīrās dūņās, atveru acis, re, re, manā numuriņā melnādains puisis ar milzīgu tualetes atdambēšanas rīku aizrautīgi baksta mūsu podu. Blakus esošajai ķīnietei jautāju pirmo, kas man loģiski nāk prātā: “Tas tavs puisis?” Šī piesarkusi skaidro, ka pods nakts vidū ir aizdambējies, tāpēc hosteļa vadība izsauca meistaru. “Kvalificētais meistars” gan  vairāk izskatās pēc čaļa no blakus numuriņa – bet ko nu es, ja pods aizdambējies, tad lietas jārisina ātri. Tomēr par spīti drausmīgajai videi, hostelī visi ir jauni, enerģiski un pozitīvi, kopumā  priecīgi, ka var dabūt gultasvietu pašā San Francisko centrā par visai smieklīgām naudām…

12212494_1051135081585367_1977797972_n

Brokastoju savā jau tik ļoti iemīļotajā Valensijas ielā – kafejnīciņa pārpildīta, atļauju kādai jaunai, ļoti simpātiskai, Latīņamerikas paskata jaunietei pievienoties manai vietulīgajai ēdienreizei. Sākam pļāpāt par laiku, par to, cik šeit skaisti, cik pilsēta ir viegli izstaigājama kājām, un kuras ir labākās izklaides vietas. Tā un šitā, atklājas, ka meitene mācās vienā no Aivijas līgas (Ivy League) universitātēm Berklijā (Berkeley) – sabiedrības veselības programmā. Nevienam nav noslēpums, cik dārgas ir studijas ASV, tā nu, vārdu pa vārdam, Sāra (Sarah) man atklāj, ka, lai atmaksātu savu dzīvošanu, studijas un vēl sūtītu naudu ģimenei, kas dzīvo Karakasā (Venecuēlas galvaspilsēta) pa naktīm meitene strādā web čatā, nesūdzas – ienākumi ir labi, tikai nākotnē labprāt darītu sevis izvēlēto profesiju, nevis augām naktīm izdabātu pumpainiem tīņiem vai uzblīdušiem amerikāņiem. Re, tev americam dream, Sāra arī saka, ka ja tu neesi top of your class, tad tu neesi nekas. Atšķirībā no Latvijas, kur tirgus ir salīdzinoši mazs, un izsities gana viegli, šeit, lai neierūgtu pabalstu aparātā, ir tiešām jāatdod 100 un vairāk procenti. Tā nu mana sākotnējā teorija par slinko cilvēku zemi sabrūk kā kāršu namiņš.

Nedēļa nr. 6

We age not by years, but by stories…

12270519_1054832444548964_1890519945_n

Tas moments, ka tu vienkārši apstājies. Šis pēdējais mēnesis ir bijis tik emocijām pārbagāts, ka šodien bija tāds lūziens, apstāšanās punkts, tu paliec tāds nejūtīgs. Vajadzīgs laiks, lai atvilktu elpu, sagremotu visu līdz šim piedzīvoto un restartētu sevi no jauna.

Emocijas un piedzīvojumi ir vairāk nekā saprašanas. Sēžu San Francisko (CA) lidostā un gaidu lidojumu uz Dalasu (TX). Garais roudtrips no Sana uz Losu ir noslēdzies, tagad tā grūti apkopot domas. Šķiet, ka viss jau it kā ir pateikts, bet tik daudz kas vēl jāpasaka. Dzīve šobrīd ir tāds skrējiens, es tikai apstājos, lai ieelpotu gaisu, nedaudz nosnaustos vai piepildītu savu kuņģi ar ASV „fantastisko” pārtiku.

Pārtikas sakarā – es esmu normāli uzēdusies – tas nu ir fakts! Paldies, ASV, par tavu ieguldījumu manā vidukļa un gurnu apkārtmērā! Bet, jā, ir jāpaiet laikam līdz tu atkod, kā izdzīvot veselīgi šajā burgeru zemē…  Un to tiešām var, tikai jāsaprot kur un kā! Pirmkārt, pastāv augstas kvalitātes lokālie organiskas pārtikas veikaliņi, kas loģiski, ka sadārdzina visus pārtikas izdevumus, bet, domājot par lielo bildi, tas ir tā vērts. Otrkārt, nost ar Walmārtu, tā ir ilūzija, ka populārais monstrs nesīs ieguvumus tavam maka saturam – augļi garšo pēc gumijas, taču viss pārējais pēc ķīmijas. Walmārtā pārtika ir ne tikai gaužām nekvalitatīva, bet arī cenu ziņā diži neatšķiras no pakāpi krietni augtākā organic veikalu piedāvājuma. Treškārt, ja tavs budžets ir studentam atbilstošs, bet kādreiz arī ir vēlme paēst ārpus mājas, nav obligāti jāstūķē simtie burgeru un fast food paveidi, šī daudzkulturālā zeme piedāvā plašu Āzijas un Dienvidamerikas virtuves sortimentu – kas cenas un kvalitātes ziņā ir pakāpīti augstāks par citiem zemās cenu kategorijas “restorāniem”. Visi jau, protams, pēc kara gudri, žēl tikai, ka, kamēr es visu izkaroju, mani iekaroja kilogrami. Nekas, nosportosim.

Ziniet, štrunts jau par izskatu, bet tā pašsajūta kā tādam pelmenim…

12248669_1054832294548979_1694796180_n
Kā jau intuitīvi paredzēju – nekas nepārspēs manu mīlestību pret San Francisko… Arī iebraucot Eņģeļu pulsētā, uzreiz tapa skaidrs, ka Beverlihillza un Holivuda, lai paliek amīšiem, es tomēr dzīvotu Zelta pilsētā.

Losandželosā dzīve notiek mašīnā. Tajā tu pusdieno, sarunājies ar draugiem, uzņem selfijus, risini ģimenes problēmas un zieķē kārtējo meikapa kārtu. Iebraucot Eņģeļu pilsēta, šķiet, ka katram ir vismaz divas zīmuļu mašīnas – kas laikam saprotams, ja 80% no tavas dzīves paiet stāvot ierastajā korķī. Ar septiņām joslām katrā ceļa pusē, neskaitāmiem pārvadiem un paralēliem ceļiem, Losā valda autiņš, un man kā k2 mīlošai personai, nekas cits neatliktu kā spiest pedāli grīdā. Starp vienkārši sasistajām skaidu plākšņu kastītēm atrodas palmas, asfalts un vēl daži krūmi, pilnībā izslēdzot trotuārā esamību. Ja San Francisko bija visi viegli izstaigājama kājām, tad Losā bez auto tu esi kā bez rokām. Eņģeļu pilsēta ir milzīga – pat uzkāpjot augstākajā Grifita observatorijas kalnā, koka kastītēm nav ne gala, ne malas. Arī NY tipa debesskrāpji šeit ir reta parādība, pa dažām augsto celtņu saliņām gan var manīt – tomēr lielākā daļa apbūves nav augstāka par vienstāvu būdeli. Protams neiztikt bez Beverlihilzas kino industrijas villām, bet arī tad brīžiem šķiet, ka dažs labs Baltezera krievs ir pacenties vairāk kā Breda Pita brālis. Taču pretēji San Francisko, ko vietējie nereti dēvē par miglas pilsētu,  Losā spīd saule, zilganzaļi zaigojas Klusais okeāns un to kā eņģeļu spārni ieskauj palmu alejas. Holivudas burti monumentāli noraugās uz pilsētu, kura jebkuram spēkratu gīkam būtu kā pastaiga automašīnu vēstures grāmatā. Jā, autiņi te ir gan tādi, kādi rotā žurnālu vākus, gan tādi, par kuru eksistenci tu nekad mūžā neesi dzirdējis. Un Losam patīk tērēt, patīk krāsot lūpas ar Dior lūpukrāsu un ielikt implantus pareizās vietās… Manuprāt, Losandželosas lielākais pluss ir saulainā Klusā okeāna piekraste. Tā ir kā meditācija – skaties okeāna viļņos, birdini caur pirkstiem zeltainās smiltis un domā, ka dzīvē viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Par spīti vispasaules slavai, realitātē Los ir tāda spāniska pilsēta – kur bagātie amīši triec naudu uz nebēdu, bet meksikāņi piepilda visas viņu vēlmes.

12243695_1054832194548989_332579975_n

Paliekam pa nakti pie kāda laipna amerikāņu pāra. Viņi dzīvo tipiskā skaidu plākšņu mājā, kas estētiskā aspekta labad apmesta ar vieglu apmetumu un perfekti iekļaujas palmu apaugušā privātmāju rajonā. Luncinādams asti, mūs sagaida suns Alekss, tīras, mazas istabiņas un sarunas par ceļošanu, dzīvi un mazliet politiku. Tā kā visi trīs pāra dēli devušies iemest savas dzīves kontā pa kādam neatmaksājam studiju kredītam, tad vecāki, vientulību kliedēdami, ik pa laikam uzņem viesus.

Tad nu tā 3 vārdos par katru –

NY – dinamikas, iespaidīgas arhitektūras un kūsājošas kultūras dzīves centrs.

SAN – saules, radošuma, laipnības un daudzveidības sirds.

LOS – automašīnu, plašuma un okeāna pilsēta.

Adios, mučas gracias, Los! Haudi, haudi – braucu uz Teksasu!

Nedēļa nr. 7

Kur ir mans zirgs?#TX

12305780_1058680150830860_1794231630_n

Es kā tagad atceros, ka pirms mēneša, es sēdēju ar māsu “Mierā” un detalizēti klāstīju viņai savus turpmākās dzīves plānus, kad pie blakus galdiņa sēdošā sieviete piecēlās un paziņoja: “Uh, tu brauksi uz Teksasu, kāpēc? Tur taču nav ko redzēt.” Arī mani jaunie Kalifornijas draugi, uzzinot par manu nākamo ceļa mērķi, vien ironiski nosmaidīji un citreiz pat nekautrējās uzsvērt, ka pēc Losa un Sanfrancisko, tas būs milzīgs atkritiens.

Šobrīd ir jau riktīgi satumsis – American Airlines sarūsējušais putns iegrabina Dallasā. No augšas šķiet, ka pilsētai nav ne gala ne malas, un nekas vairāk par veikaliem, milzīgu industriālo zonu un dzīvojamajām kastītēm arī nesagaida. Tālu no patiesības neesmu – Dallasa tiešām ir milzīga industriāla pilsēta, bez kripatiņas vecās Eiropas, vai labākajā gadījumā Holivudas kino šarma, tāds betona blāķis.

Nekas, nopērkam pa ventilim (tā esam iesaukušas litra izmēra kafijas krūzes, kuras var iegādāties benzīntankos) un ripojam uz savu galamērķi San Antonio. Tomēr San Antonio nosaukums ir maldīgs, pilsēta, kas manā iztēlē atgādināja nelielu Spānijas kalnu svētceļotāju tipa apmetni, savos apmēros ir uz pusi grandiozāka, par jau minēto Dallasu. Taču tai cauri vijas upe, ko amīši tad arī apstrādājuši pa pilnu programmu – centrā izbūvējuši paši savu mazo Venēciju – ar tādu meksikānisku pieskaņu un bez vecās Eiropas vēstures garšas. Starp betona tiltiem iecelti neskaitāmi restorāni, apstādītas palmas un tūristu pārpildītās ietves ieskandina Latīņamerikas mariači dziesmas un kovboju skaļā balss.

Viesnīca, kurā uzturamies, ir pārslogota, paralēli mūsu semināram notiek vēl trīs citi. Viens no tiem – izsole, lai ziedotu finansiālu atbalstu ar vēzi slimiem bērniņiem. Ap pusnakti, kad devos uz savu numuriņu, gadījās iet cauri telpai, kur notiek šī izsole, un skats bija šausminoši baiss. Vairāk kā 200 izsoles viesi, ģērbušies savos kovboja aksesuāros, pie sāniem velkot savas dimantiem un šaneliem apkārtās dāmas bija jau manāmi iereibuši, smējās gardus šampānieša un viskija smieklus, trieca neķītrus jokus, ik pa brīdim paceļot savu izsoles numuriņu, lai nopirktu kādu neprātīgi dārgu un absolūti nevajadzīgu mantu. Taču fonā tam visam milzīgi plakāti ar šiem bērniņiem – plikām galviņām, cerību pilnām acīm un izdilušiem vaibstiem. Un pats traģiskākais, ka visa tā dzerstiņa fonā, invalīdu ratiņos sēž divi pusaugu bērni, kas, kā redzams, ir slimi ar šo postošo kaiti.  Un te, nu lūk, bija pirmā reize, kad man gribējās kliegt, sist amīšiem ar krēslu pa seju un plēst paklājus. Tas ir kā ballēties uz kāda zārka, piedzerties līdz nemaņai, dižoties ar savu iedomāto laimi, uz cita traģēdijas fona. Tas ir tik nepareizi, tik pretdabiski, tik truli. Man kaut kā šķiet, ja cilvēks ir nolēmis palīdzēt, ziedot, darīt kaut ko labu, tad viņš iedziļinās tajā, izrāda kaut kādu empātiju, vai vismaz cienu tos, kurus šī nelaime ir piemeklējusi, nevis vienkārši nomet savus zelta grašus, lai vienkārši celtu savu egoismu un pasistu sev pa plecu, cik gan es esmu labs, palīdzu šādam augstam mērķim. Tomēr ar to visa šīs pasaules godība nebeidzās – jo brīdī, kad šī jau iereibusī publika sāka fotografēties ar vēzi sirgstošajiem bērniem, man palika fiziski slikti…

Ar ASV iedzīvotājiem ir tā, kopumā man patīk viņu mentalitāte – tā brīvība, pozitīvisms un patiesums. Bet brīžiem pārņem sajūta – vai tas ir viss? Vai tur vairāk nekā nav? Saprotiet, latvietis ir kā sīpols – kad tu nolobi vienu mizu, tu skaidri zini, ka, lai tiktu līdz kodolam, tur vēl būs daudz, daudz mizas. Latvietis ir dziļš, tur ir, ko rakt, un pirmais iespaids, vismaz 60% gadījumos, ir maldīgs. Bet runājot ar amerikāni, i otro, i trešo reizi, man galvā deg sarkanā lampiņa – vai tas ir viss, kas tevī ir, vai nav nekas vairāk? Un tad es nesaprotu, vai viņi brīžiem ir patiesi tik sekli, vai arī es esmu vainīga pie tā, ka neuztveru šo kultūru…

Amerikā ir sajūta, ka tu spēlējies ar monopola naudu. Žiks, novelc plastmasas gabaliņu uz sava vārda un lieta darīta – dāvini sev visu, ko sirds kāro. Vienā brīdī izplēn apziņa, ka tu nerēķinies ar sūri un grūti pelnīto naudu. Bet paši amīši ar šo slimību ir sasirguši vēl vairāk – viņiem ir kredītkartes, kas principā nozīmē to, ka tu norēķinies ar neesošu naudu, ar finansēm, kas principā tev nav. Vismaz ievadot pin kodu, ir dotas divas sekundes laika apdomāties, vai tas, ko tu gribi, ir tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Šajā valstī tu pat pats nemani, kad iekļaujies patērētāju kultūras puzlē. ASV klients ir karalis, klientam vienmēr ir taisnība, un arī tad, kad klients ir pats pie visa 100% vainīgs – viņam vienalga ir iespēja uzvarēt jebkuru cīņu. Nopirku smaržas, atplēsu kastīti, samačkāju visu cenu zīmi, atplēsu pudelīti un ievilku nāsīs jauniegūto aromātu – nepatīk! Nu, smaržo pēc Ķīnas, nevis Francijas. Nav jau nekas ko zaudēt, tāpēc bez jebkādām ilūzijām, dodos uz veikalu, kas, lieki piebilst, jau atrodas pavisam citā štatā, kur smaržas iegādātas, nolieku uz letes manāmi saņurcīto kastīti un tā arī saku, nesmaržo pēc oriģināla, bet pēc Ķīnas. Pārdevēja, protams, pavēsta, ka lietotu kosmētiku gan atpakaļ neņem. Tad nu es, savā eksperimentālās cīņas karstumā, neatlaižos, un klāstu, ka šis šķidrums gan nedveš tādu aromātu, kā Eiropā iepērkamais ar tādu pašu nosaukumu. Tiek izsaukta menedžere, kurai nākas stāstīt šo visu no jauna. Kad jau domāju, ka cīņa zaudēta, menedžere norausta vienaldzīgi plecus un nožvidzina manu karti gar kasi – viss, vsjo, lieta darīta – nauda atripo manā kontā, smaržas domājams musurā.

Tomēr mīts, ka ASV ir lēto lietu zeme, tiek kliedēts pilnībā. Jā, varbūt pirms pieciem gadiem, kad latam (eiro) bija kāda vērtība Amerikā, viss šķita lēts, bet šobrīd, kad eiro ir devalvējies līdz pat dolāra līmenim, ar Latvijas algām ASV ir jāsavelk korsete tā ciešāk. Tad arī saprotu savu labas pārtikas cīņu – par kvalitāti ir jāmaksā…

Kātojam gar Meksikas līča piekrasti, ziema, Teksasā ir ziema, sev atgādina latvietis un metas okeāna viļņos… Vakara pusē, kad lēkāju pa milzīgiem akmeņiem, kas monumentāli veido garu molu Atlantijas okeāna ūdeņos, man blakus, meksikāniskas piešprices amīši noķēruši milzīgu zivi, nometuši uz akmens, kaut ko knibina. Ejam garām, priecīgi sveicam ar lielo lomu, uz ko saņemam: “O, no, it’s too big!” Sākumā, man tāda neizpratne, ko? Kā var zivs būt par lielu? Atbildes vietā āķis no tikko elpojošās būtnes tiek izņemts, un pusdzīvā radība, kā tāds vecs gaļas gabals tiek iemesta atpakaļ okeānā!!! Patērētāju kultūra! Šim, redz, zivs par lielu… Jau tā no dabas izspiežam pēdējo sulu ar katru minūti, ko elpojam, nē, galināsim tagad zivis, līdz izvilksim tādas, kas atbilst mūsu krāsas, lieluma un iedomu standartam. Citkārt gribas kliegt, cik šī sabiedrība saindēta.

Visā visumā Teksasā solītā atkritiena nav… jā, protams, CA un NY bija daudz vairāk, ko redzēt, bet TX paņem ar savu vienkāršību, neskarto dabu un laipnajiem cilvēkiem, ne miņas no Kalifornijai piemītošā snobisma, vai Ņujorkas neprātīgās steigas.

Ja Kalifornija jautā – “Kur ir trotuārs?”, tad Teksasa rausta plecus – “Kas ir trotuārs?” Brīdī, kad tev nav autiņš, tu esi pazudis… Tie milzīgie plašumi, gigantiskie betona bloki, pilsētas apjomi un desmitjoslīgās maģistrāles liek tev pat baidīties izkāpt no automobiļa, lai pārvietotos no viena veikala uz otru. Man pietrūkst kājas, garās Rīgas pastaigas un cilvēki, kas par spīti drūmajām sejām, tipina tev pretim.

Nedēļa nr. 8

Your only limit is YOU!

12319779_1060528803979328_1103399334_n

Ziniet, ir tie vīrieši, kas, lai kā arī censtos, visu mūžu izskatīsies pēc maziem zēniem, un ir tās meitenes, kas jau ap gadiem piecpadsmit, izskatās, kā nobriedušas sievietes. Tieši tāds bija šis pāris, kas sūca savus aliņus pie bāra letes. Es sēdēju skaļā San Francisko bārā un, lai pārkliegtu skaļo mūziku un cilvēku čalas, taurēju savam sarunu biedram tieši ausī. Dīvains komplekts – viņi, kā vēstīja facecontrol čalis, bija tik tikko pārkāpuši 21 gada robežu, taču puisis – smalkas uzbūves, iekritušiem vaigiem, iespīlējies tievās ūziņās, kā trofeju sev pa priekšu bīdīja mollīgu, trekni krāsotu sievieti, kas, kā jau vairums apaļīgās amerikānietes, nekautrējās iestīvināties melnā, spīdīga auduma minikleitā. Tā viņi tur sēdēja – ne vairāk kā divas stundas, ieurbušies savos ifonos, palaikam pieskardamies viens otra kājai, it kā akli pārbaudot, vai mīļotais/ā vēl ir te. Kontrastains pāris. Tā pat ir ar ASV – tā ir kontrastu, pretrunu, dažādības zeme.

Tas pirmais iespaids, kas man radās par ASV, noteikti ir pareizs, tikai atslēga jau ir tajā, ka tas nav vienīgais, tāpēc, rakstot par redzēto un piedzīvoto, ir tik grūti būt objektīvai. Tik daudz patiesības – nojukt var, ja nav savējās.

Es vakar klīdu pa Rīgas ielām, skatījos uz visu, kas likās tik mazs, bet tik mīļš, un atcerējos, ka pirms kādiem četriem gadiem, kad vēl mācījos vidusskolā, manas istabas siena bija nolīmēta ar neskaitāmām fotogrāfijām. Uz dažām no tām bija teksti, viens no tiem pauda – New York, Paris, London, Rome – wait for me! Un visas šīs ikoniskās pilsētas mani sagaidīja – neticami, ne… Es zinu, ka manā sarakstā ir jauni galamērķi, ir jauni sapņi, bet pirmoreiz šķiet, ka es patiešām varu tos sasniegt.

Protams, visi aizrobežu ceļojumi atver acis, palīdz pabāzt galvu no savas latvietīgās kastītes un ieraudzīt daudzus aspektus savā dzīvē citādāk. Tomēr šoreiz, šķiet, tik daudz kas izmainījies. Nezinu, vai to ietekmēja – cilvēki, mācības, darbs, kaut kur iespiesta atpūta, vai pats galvenais – milzīga vēlme to visu kā sūklim savākt sevī, bet, atbraucot mājās, liekas ir paklīduši tie apjukuma dūmi, kas ik pa laikam sabiezē virs ikdienības rutīnas.

Zinu, ka sanāca tāda īsa, egoistiska apcere, bet, piedodiet, pirksti šajā klimatā salst, un galu galā jāsāk piepildīt garā to do liste

Vienu es zinu droši – ASV, spodrini debesskrāpjus, es būšu atpakaļ!