urbāns rīts kā apvainojies grabinās pie loga
man gauži trūcīgi tev blakus
kļuvi ne pārāk vajadzīgs un parasts
ikdienišķi aizmirsts un dusmīgi glāstīgs
pat kaitinošs kā pārsaldināts kokteilis negribētā piektdienā
piesārņots ar cigarešu dūmiem, internetu un ikdienu
glāstīji vien tačskrīnus, indukcijas plīts paneli un savas kurpju auklas
“pakaļu gaisā, galvu maisā” kliedz vides reklāmas un glancēti sieviešu žurnāli
debesis spiež – tādi nejēdzīgi sūdi kā bezalkoholiskais alus, dermatīna kurpes un tirdzīgas smaržas piegriež skābekli
es nekādīgi nevaru izvēdināt svešas atmiņas no savas galvas
mana ik rīta kafija garšo pēc piesārņotas ielas, atdzisuša prāta un rūgta atkārtojuma
nespēju vairs aizdegties, nosvilināt pa ziemu ieaugušās spalvas
gribas dzert, pirkt drēbes, aprunāt citus, pīpēt, neaugt, pārģērbties – līdz nemaņai
tāda dzīve nav dzīvošanas vērta
tādu dzīvi nevar pārstrādāt, pat ja šķiro atkritumus katru dienu
tādu dzīvi nevar notirgot ss sā, iemainīt pret citu
ar tādu dzīvi nevar laistīt puķes, izmazgāt kā viesistabas laminātu vai nolaist pa deviņstāvenes atkritumu trubu
vairs nevaru saprast, vai šī dzīve ir nopietni ņemama vai joks
jautājumzīme, izsaukumzīme, daudzpunkte, daudzpunkte
tāpēc uztaisīju boikotu pie savas Saeimas durvīm
kliedzu, ka vairs nebarošu kaķi, nešrubēšu podu un nebraukšu ciemos ēst omes kotletes
viss, pietiek, basta!
sēdēt uz flīzēti aukstas grīdas ar kniepadatas laimi Latvijā
tāpēc es sakravāju vienā saujā – vārdus, domas, parpalas
man pietika iztēles un drosmes paņemt mugursomu un iet
iebrist svelmainā vasarā, nedomājošā priekā
kur nakts melnumā gluži nenozīmīgu cilvēciņu tu uzskati par savu draugu
nākt tam pretim ar vēju, vilni, ogsārtām lūpam un spāniskiem olīvu smiekliem
sastūķēt kabatās Pireneju laimi, karstas kastaņetes, domu, ka visu var izdarīt mañana
būt te, uz laika apmalītes nosēsties un pētīt savus neglītos kāju pirkstus
šī mape ir tukša, šī galva ir tukša, rītdiena pavisam, pavisam tukša
ieelpo
uzkāpt augstākajā virsotnē un ieelpot
pasūtīt vairāk kā spēj samaksāt un apēst, pasūtīt visus uz ateju, smirdīgu vārtrūmi, vienkārši dirst, pasūtīt jaunas dzīves abonementu
pirmdienu sajaukt ar svētdienu, aizcirst pelēku pelnu rutīnas durvis ar blīkšķi, kliedzienu, asi īstu vārdu
uzkāpt uz viļņa malas,
būt netīrai, neizlēmīgai, neplānotai, nepārrakstītai un laimīgai
būt vienai
basta
– – –
Nomainīt Facebook statusu no “esmu mājās, sēžu facebookā” uz “travaling to vienalga kur”. Iekāpt lidmašīnā vienai, iet pa ielu vienai, dzert vīnu, veselu pudeli vienai, sēdēt pilsētas piebāztākajā restorānā vienai, ielikt vienu un desmit intastorijus – vienai, aizmigt uz dīvāna vienai, gatavot brokastis vienai, nošķavāties vienreiz – vienai, sarunāties ar nodegušu spāņu opi – vienai. Iebrist jūrā līdz viduklim un dziedāt, kā dušā, trešās šķiras korī vai karokē trijos no rīta. Pasmaržot katru ziedošo koku pa ceļam uz mājām. Runāt spāniski, ķeroties aiz katra vārda. Ilgoties pēc cilvēkiem, bet ne pēc mājām. Sēdēt visdārgākajā pludmales kafejnīcā, ar melnu kafijas krūzi un rakstīt. Nogurt no cilvēkiem, kāpt kalnā, uzkāpt pašā virsotnē un sirdīgi izraudāties, no laimes, no nelaimes, no prieka par būšanu vienai, no vientulības. Noglaudīt visas skaistās flīzītes, trubas, mājas, puķes, savas brūnās kājas, bedrainos papēžus. Pieskarties sienām, augļiem, dārgam zīdam, pa kluso pieskārties gleznām vietējā galerijā. Lasīt kabatās gliemežvākus, jaunus vārdus, smaidus, komplimentus un pats galvenais sauli. Būt svešai, katru rītu pamosties ar jaunu vārdu, būt svešai ar svešinieku, pateikt, jā, pateikt, nē, neteikt neko, būt klusumā…
Rīts, saule uzaust pēkšņi, labrīt, te es esmu, es guļu pie baseina mazliet apdullusi, karsēju iesnas, lietaino prātu un visu, ko var fiziski un garīgi izcepināt 33 grādu karstumā.
Dzīvojos skaistajā Costa de Sol jeb Saules krastā. Visur zied. Puķupodi, kā tādi sargi izvietoti šaurajās Marbellas ieliņās.
Pludmales smiltis ir dedzinošas, tā stāvēt un skatīties Vidusjūrā nevar, jādejo vai jāvelk kurpes.
Gar krastu izvietoti mazi miesti, kas sastāv no privātmājām un mazu centriņu, kurā parasti atrodamas dažas kafejnīciņas un pārtikas veiklas. Dienas karstākajā pusē – siestā – tajās pulcējas gan tūristi, gan vietējie. Baltu kafiju var dabūt pa 1.30 eur, savukārt baltvīna glāze 1.50. Vīnam vienmēr klāt nāk olīvas – nepārspējams pāris.
Esmu kaislīga kājām gājējā, izostu katru pilsētas nostūrīti.
Pēc saulrieta pilsēta burtiski atdzīvojas, visi nāk ārā – runāt, ēst, svinēt dzīvi.
Mēs esam durvju un logu cilvēki
Mēs turam sevi plaši vaļā
Bez slēģiem un slēdzenēm, bez darba laika
Nāciet iekšā parunāt
Brienu pa pludmali bez mērķa, ir meditatīvi tā brist – vērot, lasīt gliemežvākus un visādus neatbildētus jautājumus sevī.
Cilvēkam pilnīgai laimei taču neko nevajag – ne ēst, ne dzert, ne smukam būt, tikai vienatnē staigāt pa saules uzkarsētām ielām.
Balto māju kalnu ciemats – Ojen.
Avakado aug kokos kā āboli, noplūc un mūc. Peace, love, avacado.
Būt ceļā ir forši, ceļam ir plūduma burvība, ceļš liek domāt un cerēt, ka viss vēl priekšā.
Tarifa – pilsēta maķenīt aiz Gibraltāra, pašā pasaules malā, šeit jūra tirkīzzila, smiltis pienbaltas, saule karsē, kā pār horizontu redzamajā Āfrikā, arhitektūrā manāmi jūtams Marokas piesitiens. Tarifa ir tāds spāņu geto. Īsta.
Pamosties ar skatu uz Vidusjūru. Piknikot, peldēt, mazgāties publiskās dušās, ēst ananāsu lipīgiem pirkstiem.
Satikām kādu britu, kas ceļo jau 25 gadus, spriedām, ka cilvēkam taču patiesībā tik maz vajag, viss slēpjas vienkāršībā.
Cadiz – dziļi spāniska pilsēta, mirklīti pirms Portugāles robežās.
Sevilla – pilsēta Spānijas vidienē. Arhitektūra šajās saules cepinātajās ielās rauj nost jumtu. Esmu iesaukusi Sevillu par karaļu un karalieņu pilsētu, jo katra otrā māja izskatās pēc pils, dāmas pucējas, kā kāzu gadadienā, vīrieši spodrina aproču pogas. Smalki, karsti, seksīgi, glamūrīgi un patiesi skaisti. Es tāda mašīnā gulējusi, uzkrāsoju sarkanas lūpas un saprotu, kam to visu pucēšanos – smaids, pareizie svārki un dzīve notiek.
Tipiskas spāņu brokastis – cafe con leche un baltmaizes grauzdiņš ar olīveļļu, pipariem, sālīti un tomātu pastu. Saldajā tas pats grauzdiņš ar sviestu un kādu ogu džemu. Aprikožu džems ir mans jaunatklājums. 
Portugāle – mazliet mežonīgāka, mazliet nelaipnāka.
Portugāles sirds Lisabona uzņem ar skastumu un smaidu. Pa papēžiem vienmēr min kāds ķīniešu tūrists. Visa pilsēta klausa tūristu kaprīzajām pavēlēm – suvenīru veikali sacenšas ar konditorejām. 
Dažas mājas šķiet turas uz godavārda. Portugāle attīstības ziņā kaut kā līdzinās Latvijai – knapi izkāpusi no nabadzības gūsta, tagad kalpo tam, kas maksā. Portugāles gadījumā tas ir tūrists. Lisabona ir neprātīgi skaista, kalnainas ielas, flīzētas mājiņas, mirdzošs okeāns.
Man ir pasaules labākais gids – runā latviski un saprot vidusskolas jokus. Klīstam naksnīgās ielās un smejamies.
Ceļā būt ir forši. Var apstāties uz pieturu – “pelde okeāna”, “saulriets kalnā” vai “brokastis Barselonas pievārtē”.
Franču Rivjēra (Cannes, Nice, Monaco, Monte Carlo) – skaisti skati, tūkstošiem jahtu, kabrioleti, kazino un pārbagāti pensionāri. Sajūta kā 80mito gadu aizgājusī godība. Tantes te ir dāmas gados, veci vīri – nosauļoti kungi ar Rolex. Dzīvot te negribētu, iedzert kafiju un paskatīties apkārt gan tīri baudāmi.
Itālija. Pēdējā pelde, pirmā īstā pica. Pistāciju gelato.
Como ezera pievārtē – rudens. Pēc ilgiem laikiem uzvelku bikses un aptinu šalli. Itālijai nepiestāv rudens. Manā sapņu pasaulē Zābakā ir tikai divi gadalaiki – svelmējoša Toskānas vasara, vai vaigus kņudinoša Alpu ziema. Kalni kā iemiguši, apklāti ar pūkainas miglas segu. Kafejnīciņās kluss. Ielas tukšas un domīgas. Tāds brīnišķīgs noslēgums, iebrist rudenī lēni un liegani.
Kad jau šķiet, ka viss beidzies, pārsteidz Šveice.
Laiks te nekursē, tam nav nekādas vērtības, svarīgi tikai gadalaiki, kad ritenis jānomaina uz slēpēm, kad jādzen lopi kūtī un jāuzar klinšainā zeme. Kalnu retinātais gaiss, govis, kas ar saviem zvaniņiem atskaņo gluži vai melodiju, meži, migla, kalnu ezeri un saujām grābjams klusums. 1800 m augstumā viss šķiet vienkārši, kāpēc tur lejā dzīvi gribas sarežģīt?
Tā tam būs būt – man būs priecīgai, pateicīgai, spēkpilnai, motivētai, iedvesmotai, mīlošais un pazemīgai būt!
