Pienāk autobuss Ērgļi – Rīga

Divpadsmit, trīspadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit – šoferītis ierastā tonī aicina iekāpt pasažieriem. Mana vieta ir divdesmit devītā, atsēdusies uz betona apmales, iekšēji līksmoju par to, ka divas stundas nebūs jāstāv kājās, sēdēšana autoostas uzcepinātā asfalta gaisā ir beigusies, un brīvdienas paies pie vientuļa ezera ar izslēgtu telefonu. Pēdējo divu gadu laikā mana starppilsētu autobusu pieredze koncentrējas … More Pienāk autobuss Ērgļi – Rīga

Smieklīgi vai bēdīgi – prosta po ruskij…

Šodien tēvs padalījās ar kādu dziļi smieklīgu audioierakstu. Sapratu, ka būtu grēks nepalaist to interneta varenības plašumos. Un tā, sēžot mājās ar noķertām iesnām un citiem aukstuma jaukumiem, man kopā savijās visa pēdējā mēneša laikā uzsūktā informācija. Kāpēc es ķeros klāt tik pinķerīgiem un diskutabliem jautājumiem, kas zina, nagi it kā īsti neniez atrast savā … More Smieklīgi vai bēdīgi – prosta po ruskij…

Pasaki, kurš ir tavs mīļākais Instagram konts, un es pateikšu, kas tu esi

Tā vienā vakarā, kad nu nekādi nevarēju aizmigt, ritināju to Instagram joslu līdz nemaņai un iedomājos, ka jāuzraksta par kādu mainstream tēmu, un jāpatestē, vai uz to tiek vairāk klikšķināts, nekā uz vientuļu teātra izrādes recenziju. Šodien kvadrātblidīšu vietne ir kļuvusi par būtisku mārketinga rīku – modes, dizaina, interjera, foto un kulinārijas industrijās, taču 80 % … More Pasaki, kurš ir tavs mīļākais Instagram konts, un es pateikšu, kas tu esi

Tu esi mans posts, mana bojāeja, manas dvēseles bezizeja

Šodien bija smacīgi karsts. Zeme bija netverami izslāpusi, kaut pēc pilītes lietus, bet debesis, it kā spīdzinādamas visu radību, griezi smaidīja savu saulaino smaidu. Kaimiņš kaut kādā prāta aptumsuma brīdī bija iekurinājis krāsni, sausie dūmi, pabāzuši galvu pāri skursteņa malai, nezināja, kur tad īsti šajā svelmē likties. Tie koda man acīs un rīklē. Rīstījos kā … More Tu esi mans posts, mana bojāeja, manas dvēseles bezizeja

“Iemūrētie” – opera līdz kaulam latviska, tu ko?

Ērika Ešenvalda opera ir postmodernās mākslas labākā puse – noturēta gaumīga līnija starp moderno un klasisko. Lai gan opera sevi pieteica jau pagājušā gada pavasarī, es nespēju slēpt savu sajūsmu, ka beidzot, beidzot tik ilgi gaidītās “Iemūrēto” biļetes iekrita arī manās plaukstās. Operas režijā debitējusi Laura Groza-Ķibere. Īsumā – stāsts visai daudzslāņains -par latvietim tik tuvo upura lomu, gaišāku … More “Iemūrētie” – opera līdz kaulam latviska, tu ko?

Viņa zināja, ka mežs ir ideāls, bet mežs pats to vēl nezināja

Viens vakars ir aizraudājis Tāpat jau skumstošās rūtis Melns lipīgs astoņkājis Guļ ielaidis saknes man krūtīs Un mani pa cīpslai ārda Tik lēni tik ļauni tik klusi Bet mute kas visu sauc vārdā Kā ūdeni mutē ieņemusi /Knuts Skujenieks/ Pa šo laiku pārāk daudz puzles gabaliņi bija pazaudēti. Skatiens atrada vecā gruzavika piekabi, kur vienmēr … More Viņa zināja, ka mežs ir ideāls, bet mežs pats to vēl nezināja

25 stundas

Rūda sacītais tāpat kā pilsētas troksnis kļuva par fona mūziku, apkārtnes skaņu, parādību, ko tu pieņem par pašsaprotamu un iemācies ignorēt tās kaitinošo raksturu. Mūzika, smiekli, apmainīšanās ar savstarpējām laipnībām. Jā, es mācos juristos, jā, nākamgad beigšu, jā, strādāju birojā, jā, ar manu dzīvi viss pēc jūsu standartiem ir kārtībā…. jā, smaids, nē, smaids, smiekli, … More 25 stundas

Mīlestība ir vairāk rūgta, nekā salda

Dzīvoklī ir baisa tumsa, pa mazliet ieplaisājušiem griestiem rāpo četri, resni un noēdušies zirnekļi. Istaba Elīzu kaitina ar savu knapi 15 m2 platību – kura, kā kuru dienu, liekas par daudz vai par maz. Šodien Elīzai šķita, ka viņa tajā smok. Gustavs bija atnācis pirms stundas un nu jau kādas desmit minūtes nepacietīgi spārdīja gultas … More Mīlestība ir vairāk rūgta, nekā salda

Buenas tardes, Portugāle – tavos apskāvienos gribas atgriezties!

Portugāle ir tāds vēl nesabojātais Eiropas nostūris, kurš tūristu garšas kārpiņām iemīļots kļuvis tikai pēdējos gados. Ja pirms gadiem trīs visi skandināja Gruzija, Gruzija, tad tagad facebook lētie lidojumi kliegtin kliedz Porto un Lisabona! Bet ne jau modes kliedziena vadīta es nokļuvu šajā paradīzes nostūrī. Atzīšos – man traki bail no ūdens, īpaši no tāda, … More Buenas tardes, Portugāle – tavos apskāvienos gribas atgriezties!

90tie

Es savu piedzimšanu, kā jau vairums, neatceros. Pirmā apzinātā atmiņa man ir no kādu 2-3 gadu vecuma, kad ļodzīgām kājelēm, ar rokām mērķtiecīgi pieturoties pie nākamā pakāpiena, mēģinu tikt augšā pa lielām metāla kāpnēm. Kāpnes ir neaizsniedzamas un stāvas, tām ir metāliski robaini pakāpieni, un tās ved uz vietu, kur mēs ar mammu guļam. Mamma … More 90tie