2 mēneši 5 valstis

lrm_export_20171224_214529-1231946750.jpg27.11.2017
Braucam pārziemot zem palmas

Par praktisko

Rīt izlidoju uz Oslo, paķeru Reini, vai drīzāk viņš paķer mani, un jau 30. novembra rītausmā mēs pamostamies Bangkokā. Par to arī būs šis stāsts. Āzijā būsim pirmo reizi. Ceram uz pārsteigumiem, autentisku atpūtu, piedzīvojumiem un kvalitatīvu kopā būšanu. Plāna nav, bet ir 52 dienas.

Sagatavošanās process

Mums ir biļetes Rīga – Oslo – Bangkoka un Singapūra – Londona – Rīga. Esmu rezervējusi divas naktis Taizemes galvaspilsētas centrā. Normālā trīs zvaigžņu viesnīcā, ar eiropeiskām brokastīm un baseinu uz jumta, lai pirmo nakti var izgulēties un aptvert jauno pasauli. Pēc kādām trīs naktīm ir doma pārcelties uz Taizemes salām un dzīvot backpekeru cienīgu dzīvi, ar to arī mūsu skrupulozā plānošana beidzas. Zinām, ka būsim atkarīgi no vīzu termiņiem un cenām, iekšējo lidojumu iespējām un pašu spēju  pārvaldīt esošās finanses.

01.12.2017
Pirmais iespaids – Bangkoka
IMG_20171203_173111-01.jpeg

Mājās ir vien 5 no rīta, šķidri gulētas vismaz 2 diennaktis, bet esam Bangkokā. 11 h lidojums no Oslo, kur pa nakti bija sasnigušas baltas kupenas, mūs ieved 28 grādos, pašā Indoķīnas apakšā. Gribas ielīst dušā, tad baseinā, tad baltos pēļos un visbeidzot kādam azotē. To arī daru.

Lidosta + vīzas

Bangkokas lidosta ir monstrs. Milzīgi metāla putni savus pasažierus izmet tērauda lokiem apvītā angārā. Tas jau būtu sīkums, bet iekšā valda vispārējs haoss. Pārņem sajūta, ka atrodies tirgū. Ar milzīgo iebraucēju pūli dodamies pie pasu kontroles, kur pēc 40 min stāvēšanas rindā tiekam atsandelēti, jo esam starp tām izredzētajām valstīm, kurām jākārto arraival visa. Taču šeit visa “jautrība” tikai sākas. Skaidrības labad jāpiemin, ka, lai tiktu pie vīzas, iebraucējam jāseko noteikumiem, kuri paredz, ka līdzi jābūt – portreta foto, rezervētai vismaz vienai naktij Taizemē, 10’000 batiem, kas ir apmēram 250 eur, izbraukšanas biļetei no valsts 30 dienu laikā, 2000 batiem par pašu vīzu un aizpildītai lapelei, kur šī visa informācija tiek ierakstīta. Teorētiski viss mums ir, ja neskaita tādu lietišķu detaļu, ka atpakaļceļa biļete ir pēc nieka 52  dienām, un no citas valsts – Singapūras. Oh well, es jau teicu, ka esam mazliet traki?

Indiešu tirgus – chicken curry, please

Visur ir masas, kas kaut ko drudžaini dara. Kad esam aptvēruši lauku, saprotam, ka jātiek pie A4 lapelēm, kurās jāieraksta visa iepriekš minētā informācija. Lapeles mētājas uz tādām kā letēm, ja paveicās, tiec pie tukšas vīzu formas, pieknağē savu bildi un brien pūlī. Rinda gara, skaidri saprotam, ka vismaz trīs stundas pavadīsim mīcoties starp – turkiem, kazakiem, indonēziešiem un citiem tumsnējas izcelsmes ļaudīm. Cik noprotu, tām valstīm, ko Taizeme apglaimojusi ar savu vēstniecību, šis viss tirgus iet gar degunu. Realitātes labad jāsaka, ka visi izskatās apjukuši, izmisuši un noguruši, viss notiek kaut kādā ielas plūsmā, un nevienam īsti nav skaidrs, vai pēc izstāvētas rindas, tevi ielaidīs valstī, vai arī būs jāaizpilda vēl kāda anketa, jāmaksā, jāstāv citā rindā utt…. Kad cilvēku pūlī esam pabijuši jau kādu stundu, redzam, ka sāniņā uzrodas kāds vietējais regulators, kas uzdod jautājumu: “How much people?“. Un tad daļu cilvēkus nosūta stāvēt kaut kādā paralēlā rindā, kas izskatās uz pusi īsāka. Izrādās tā ir express rinda, kur, piemaksājot 200 batus, teorētiski, ar uzsvaru uz teorijas nesaskanēšanu ar praksi, tiec cauri ātrāk. Tad nu saprotam lol nau vērc, iesim mēs ar. Bariņš izredzēto apejam ap stūri, kur mūs, protams, aizdzen atpakaļ uz citas mistiskas rindas sākumu. Atrodam īsto rindu, iestājamies no sāna, par ko tur jau 2 h stāvējušie ir manāmi neapmierināti.

Atdeso vainīgais regulētājs un tramīgi saka, “vai, vai – sajaucu”. Tad mēģinām iespraukties no malas, jo īsti stāvēt 3 stundas rindā no sākuma negribas. Rodas sajūta, ka niecīgais skaits darbinieku, kas katrs pa savam mēğina ieviest kārtību pūlī, ir kaut kādi lidostas praktikanti, kas izmisuši šauda acis, jo nezina, ko darīt.  Runājamies ar kādu biznesmeni no Indonēzijas, kas jokodams saka:”This looks like an indian fruit market, but worse, there is line to get to the line, we are trying to get a visa with 4 checks on the way…” Un viņam ir absolūta taisnība. Daļa vīzu gribētāji jau sāk izmantot elkoņus, lai tiktu pie tā svētā vīzu lodziņa. Pa laikam pieskrien kādi satraukti cilvēki, kas visa šī ārprāta dēļ kavē connecting flight, un burtiski lūdzas, lai tos palaiž pa priekšu. Atgādinu, tas viss notiek starptautiskā lidostā. Reinis saprot, ka ar latvietīgo pietāti sēdēsim te līdz rītam. Iedodu viņam savu pasi un laižu vīzu džungļos. Pašai paliek smieklīgi, vērojot situāciju, kur visas sievietes klusi maliņā gaida, bet rindā vīra vietā savu esību zem vīzu saules izcīna tikai krieviete. Reinis, noguris no tirdzīgās agresijas, vienam elkoņu izmantotājam uzsauc “Please sir, this is simply too much.” 😀

Visu to “mērci” apstaigā dāma, kas uz tavas vīzu pieteikumu lapeles uzraksta no kurienes tu pēc 15 dienām pametīsi šo valsti. Lieki piebilst, ka biļetes mums ir no Singapūras un pēc diviem mēnešiem. Tātad pie lodziņa vīzu mums nedod, Reinis neatlaižas, saka, ka pametīsim valsti ar vilcienu, pēc 15 dienām. Viņa saka, nē, jums nav biļetes. Reinis neiet prom, indieši, turki un citi līdzīgie rindā sāk knosīties. Tad dāma saprot, ka tikt no Reiņa vaļā būs grūtāk, nekā iedot vīzu un saka: “Okey, write here, that you will be leaving on train from Phuket to Singapore on the 14th of december or you don’t get in country.” Mēs, protams, atbildam, jā, jā, kaut vai uz tūristizeto Phuketu nemaz neplānojam braukt. Tālāk tiek savāktas pases, iedots tāds kā laminēts garderobes numuriņš, un ej stāvi nākamajā rindā. Tur kā izsolē pa brīdim izsauc ciparu, un tā visa “mērce” ganās pie cita lodziņa. Kad tiekam pie pasēm, izstāvam paskontroli un esam pārlaimīgi, ka mūs ielaida valstī.

Stāsta morāle – pasūti Taizemes vīzu pirms tam! Mums to bija grūti izdarīt, jo par braukšanu izlēmām visai spontāni, es biju Rīgā, Reinis – Oslo. Lai gan ar to vīzu pasūtīšanu ir kā ir – tu pretklikumīgi nodod pasi trešajai personai, ko tad sūta uz tuvāko Taizemes vēstniecību, kas, ja nemaldos, Latvijas gadījumā ir tas pats Oslo.

LRM_EXPORT_20171218_140250

Vakars

Izgulējušies, dodamies meklēt ko ēdamu. Mazs apjukums. Eiropā un ASV ir viegli, tu zini, kā tas aparāts strādā, šeit ir jāpierod. Ēdam street food vietā, ko nodēvēju par taizemiešu Venēciju – pa vidu skvēriņam uzbūvēta strūklaka, tai apkārt itāliskas modes galdiņi. Spriežam, ka mums tiek atnesta tūristu cenu ēdienkarte, jo diez vai vietējie maksā tik daudz. Un tā te Taizemē ir –  nereti tūristiem citas cenas. Reinis saka, ka vajag sadraudzēties ar kādu vietējo.Desktop

Rīt būs pirmā diena – plānā tirgus, tempļi un pilsētas dzīve. Labu nakti, te ir forši, silti un man ik pa laikam gribas sev iekniebt.

nebi_2017101344-958987025.jpg

05.12.2017
Bangkoka – kontrastu pilsētaLRM_EXPORT_20171204_085903

Iekšēji sajūta, ka esam te jau mēnesi, bet piedzīvota tik trešā diena. Tagad ripojam pa Taizemes ceļiem uz salām. Autobusu satiksme ne ar ko neatšķiras no Rīga – Liepāja maršrutnieka, arī cena līdzīga – 6 eur par 6 stundu braucienu.

Give me food, people!

4 eur (diviem) par brokastīm, kuras atgādina sātīgas pusdienas – jā, tā ir Taizeme. Runājot, par ēdienu, tas ir ļoti garšīgs, bet 40% tev nav ne jausmas, ko tu ēd. Kas tā par gaļu, augli vai dārzeni, who knowsStreet Food te ir pilnīgi citā līmenī, katrs sevi cienošs taizemietis ir uzmeistarojis tuk – tuk paveida ratus, kur tad arī cep, šmorē un maisa da jebko. Izplatītu ir dažādi gaļas izstrādājumi uz iesmiņiem, cepta kukurūza, rīsi ar olu, tom yam zupa un augļi – ananāsi, mango, pamelo un melones. Jauna kokosa piens ir kaut kas neaprakstāmi atsvaidzinošs. Par to, cik viss ir svaigs un tīrs, nedomājam, pagaidām vēders nestreiko un pašsajūta laba. Katra lielveikala pēdējā stāvā atrodas Food Court, kur divi cilvēki var pieēsties par nieka 3 eur. Tajiešu ēdienkartē pārsvarā ir rīsi vai nūdeles ar visa veida gaļu. Lielā cieņā arī zupas, to sastāvs tāds pats – nūdeles, pa kādam dārzenim un gaļa. Viss piesātināts ar garšvielām – karijs, kurkuma, citronzāle, ingvers, soja un bez šaubām čilli pipari.  Spicy, spicy – baktēriju izdzīvošanas iespējas šajā spicy vidē ir tuvu nullei. Pat tajiešu mohito nav izsprucis no čilli pipariem. Saldajā kokosriekstu saldējums – ielikts kokosa čaulā, ar īsta kokosrieksta gabaliņiem. Manas garšas kārpiņas gavilē, bet acis raud, jo viss taču ir neiedomājami ass.

Plastmasa

Ja jums šķiet, ka vecā Eiropa ir celofāna maisiņu karaliene, tad tā nav. Viņas plastmasas mamma stipri pārsit vides gandēšanas paradumos. Visniecīgākais ielu ēdiena gaļas iesmiņš noteikti tiks ielikts celofānā, štrunts par to, ka pat kaķim skaidrs, ka miniatūru šašliks paredzēts tūlītējai apēšanai. Konditorejas izstrādājumi tiek ietīti pat trijos celofānos. Svaigi ananāsi, mango, melones – lūdzu, maisiņš vaig. Teritorijās, kas netiek apsaimniekotas, šie maisiņi kalni aug griezdamies.

Vēlāk kādā intervijā mana sarunu biedrene stāsta, ka tas viss tāpēc, ka celofāns tajā galā ir kas samērā jauns. Respektīvi, ja agrāk mini gaļas iesmiņš tika ietīts banānu lapā, ko, izmetot ārā, tā dažu mēnešu laikā sadalījās, tad tagad “izdevīgais” celofāns uzvar, bet tiek izmests tāpat kā organiskie atkritumi. Ieradums, slikta izglītība šajā jautājumā un vienkārša nezināšana. Tā jau man šķita, neviens Āzijas pamatiedzīvotājs ar ļaunu prātu dabu negandētu, tas neiet kopā ne ar viņu reliģiju, ne dzīves uztveri.

Ceļotājs vs tūrists

Pilsētu vislabāk var iepazīt ejot. Un mēs staigājam līdz tulznainām kājām. Tajieši pārdod visu – no sarūsējošām ķēdēm līdz hello kitty suvenīriem. Liels piedzīvojums ir Chatuchak brīvdienu tirgus. Tā ir 27 akru platība, kurā tajieši pārdod burtiski VISU! Visa veida drēbes, somas un kurpes. Tomēr FAKE zīmolu paradīze, izvēle gan visai tendencioza – Daniel Wellington pulksteņi, Prada somas un Calvin Klein krekliņi. Kvalitāte – niecīga. Mēs gan sevi neaplaimojam ar “zīmolu” darinājumiem, es tā vietā tieku pie 50 gadu Amerikāņu mājsaimnieces kleitas (ko ceļojuma laikā sasmērēju ar zilu krāsu un izmetu mēslainē 😦 ) un Reinis pa kādam kreklam. Tirgū arī pilns klāsts ar mājas precēm – traukiem, rotaļlietām, audumiem un visādiem hlamiem – eBay, tikai dzīvē. Pusi dienas novazājušies pa tirgus dzīlēm, saprotam, ka izstaigāt šo monstru ir neiespējami, un braucam mājās.
bangoka.jpg

No putna lidojuma

LRM_EXPORT_20171203_205414Must have lieta, ko jāizdara Bangkokā, ir jāapmeklē kāds jumta bārs. Tādi tur ir daudz. Mēs izvēlamies Marriott hoteļa 48 stāvu. Sēžot tādā mākoņu saliņā top vizuāli skaidrs, cik šī metropole ir milzīga – nebeidzami betona džungļi. Šaubos, ka savā dzīvē esmu ko tādu redzējusi. Skaties uz kuru pusi gribi, augstceltņu horizonts ir nebeidzams. Saulriets līst kā vienradžu asaras, nakts gaismiņas mirguļo kā jaungada eglīte, un ir pasakaini silts, esam laimīgi un pateicīgi, ka varam to piedzīvot.DSC03792-02

Cilvēki
Kad tiec ārā no tūristu burzmas, vari izjust īsto taju laipnību. Sēžam kafejnīcā ar nosaukumu “Peincess cafe”, sākumā nesaprotam, kāpēc logo ir trusis, līdz ieraugām ēnā krācošu, baltu un pūkainu princesi. So random. Jebkurā gadījumā mums pienāk šīs kafijotavas saimnieks un budisma pazemībā saka, ka esam te mīļi gaidīti, ka varam jautāt jebkādu padomu, un dalās ar paša veidotu taju valodas vārdnīcu, kas izprintēta uz A4 lapas. Tajā atrodami jau ierastās “labdien”, “paldies” frāzes, gan “kur ir tuvākā slimnīca”, “es vēlos ēst to un to”. Jāatzīst gan trušu princeses kafejnīcā cenas ir visai eiropeiskas, tualetes sienu rotā Big Ben(s) un fonā skan viegls 50 gadu džeziņš.
gh (2)
Cita epizode. Stāvu rindā uz tualeti, saprotu, ka salvetes te nebūs, blakus stāvošā tajiete, intuitīvi juzdama, izvelk no somas salvetes un pasniedz man. Ikviens uzrunātais pret mums izturas ar milzu pazemību un patiesu interesi.

Bangkokā mēs atgriezīsimies pēc vairāk nekā 40 dienām. Tur ir jābūt gudriem ar naudu, jāsargā mantas un jāiet ielās. (Vēlāk sapratīsiet, ka Bangkoka mēs neatgriežamies – Āzija ir viena neparedzama vieta).

Vēl must see vietas:

Zelta Budas templis jeb reclining Buddha. 15 metrus augstais, 46 metrus garais zelta Buda atspoguļo neredzētu bagātību, kas slēpjas Taizemes pagodās.

Khao San Road iela un tuvējā apkārtne – tā ir ballīšu iela, kur tūristi var malkot kokteiļus, pirkt dažādas zīmolu replikas un pagaršot pa kādam skorpionam.Pratunam Market – kārtējais tirgus, kā izrādās Āzijā tādu ir daudz. Vienā pilsētā pat 5 – 8 dažādi tirgi.

No kondicionieru gaisa esmu mazliet apslimusi. Ārā Taškenta, metro un lielveikalos Aļaska, ķermenim grūti pierast. Salas un saule izārstēs…

10.12.2016

Ziloņu sala – tirkīza viļņi un augļu pārpilnība

Šeit rīts aust idilliski. Ap 7, kad saule nule kā uzaususi, tu svempies arā no gultas, paver sargājošo moskītu tīklu, izslēdz propeleri, kas visu nakti ir padevīgi kūļājis karsto subtropu gaisu, un vel sevi atsvaidzināt ar aukstu dušu. Adamanu jūras ūdens viļņojas tieši pie kājām, teiksim tā –  neticami burtiski, jo dzīvojam pludmalē. Nekāds kāpu zonas aizliegums te nestrādā, tāpēc, pārkāpjot pāri slieksnim, tu iesoļo jūrā. Viss sākas ar rītausmu, spilgti baltā gaisma izlien caur debesu spraugu un tad vizuļo. No rīta jūra ir zilpelēka, tikai ap divpadsmitiem tā kļūst tirkīzzilzaļa. Kā tajos modernajos datora eksrānseveros, ko biroja kastītē iestīvinātie uzliek kā savu palīgā saucienu, nākotnes nereālo sapni vai kaitinātāju. Tirkīzzils ūdens, baltas smiltis un vientuļa palma. Aizmirsu – spalvains kokosrieksts. Tāds, kura mati ir ķemmējami, un bez kārtīga iezemieša cirvja pie tā labumiem netikt.  Bildē var būt arī kāds eksotisks kokteilis, kas pasvītro atvaļinājuma esību. Pelēkajā ziemas žļurgā, pie korķa tāfeles, virs mana rakstāmgalda, hruščovkas dzīvoklī, Tēvzemē, man ar tāda bilde bija. Ekrānseiveris noklusē tikai dažus sīkumus – pienbaltajās smiltīs mētājas dažādas drazas, pārsvarā no plastmasas. Ūdenī arī peld visādi sūdi, tas gan atkarīgs no paisuma un bēguma. Cilvēku nav daudz, bet pietiekami, lai dzirdētu viņu sarunas un enerģijas. Aaa, nu, tāds sīkums – par visu ir jāmaksā, gluži kā dzīvē. Visā visumā jau ir pasakaini perfekti, un līdz galam jau neticas, ka esi licis savu nogurušo latvieša soli uz tāda paradīzes gabaliņa.
IMG_20171208_141756.jpg
Sienas mūsu mājvietā tik plānas, ka šorīt pamodos no orgasma, skaidri zinu, ka ne savējā, bet kaimiņienes. Viņa tik zvērīgi pūta un elsa, ka pat es uz dušu vilkos piesarkusi. Pārējā laikā, kad neelso, viņa lamājas, pīpē un spļaudās. Pēcāk, ap dienas vidu, viņa griezīgā balsī savam draugam skaidro, kā viņam ar viņu ir paveicies. Laikam jau ir, kas zina. Viņi ir no Austrālijas, vakar atbrauca. Bet sapratnes labad jāsāk viss no sākuma.

Esam Koh Chang jeb Ziloņu salā. Ziloņu gan te nav daudz, pa visu pavadīto laiku esmu kādus sešus, tūristu padevīgajās izklaidēs nomocītus, zvēriņus redzējusi. Jo kāpēc gan neizvilkt savu naudīgo maku, lai pajātu ar ziloni savā Instagram joslā. Aiz kadra gan paliek stieples, kas duras snuķaiņa ķermenī, lai tas padevīgi bristu vajadzīgajā virzienā. Naktīs guļu mierā, protesta akcijas ar uz kailām krūtīm uzzīmētu ziloni pie šīs rūpalas durvīm netaisīšu, bet pati ar ziloni negrasos jāt.

No Bangkokas ar autobusu sešu stundu laikā atripojām uz ostu. No tās ar prāmi tikām pārcelti uz salu. Tur mūs sagaida takši, kas ir otrais populārākais parvietošanās veids salā. Pirmais ir motorolleris. Taksī tu sēdi atvērtā piekabē kā tāds kartupeļu maiss un turies pie margām, lai neizkristu – mežonīgi uzjautrinošs pasāciens. Visi tūristi sauc vietas, kur nakšņos, mēs saprotam, ka nezinām, ko teikt. Reinis uz dullo iebaksta salas kartē, es nosaucu intuitīvi saklausītu nosaukumu “Lonely Beach” – un mēs dodamies ceļā uz vientuļo pludmali. Realitātē pludmale nebūt nav vientuļa, bet rosīgi patīkama gan.


Citi tūristi, tāpat, kā lielākā daļa mājinieku, domā, ka esam riktīgi traki – nu, kā tā var, divatā braukt uz kaut kādu Āzijas nostūri, nezinot ne naktsmājas, ne maršrutu. Divus mēnešus kaut kur bandīties bez reāla plāna. Re ka var, un vēl pilnasinīgi forši var. Un satikt visādus cilvēkus var. Un satikt vienam otru. Paēduši, padzēruši, saulītes lutināti vaļājamies pludmalē. Gandrīz tik perfekti. Gribu būt pateicīga, par visu, kas man ir dots, vēlos priecāties, nevis, kurnēt, ka zole, saule un strīdi spiež. Pirmās četras naktis dzīvojam pie itāļa Marco un viņa Edītes. Viņi bija ceturtā viesu māja, ko apskatījām, un uzreiz sajutām kā savu. Nekāds pieczvaigžņu hotelis tas nav, bet, ja arī būtu, manā prātā tas šķiet lieki, ja tāpat visu dienu pavadi pludmalē vai izpētot salu.

DSC04103.JPG
Marco viesu mājā ir bohēmiska terasīte, no kuras var caur caurēm pētīt pretim esošo ielu. Taizemē visa dzīve notiek uz ielas. Mums tieši pretim ir masāžas salons jeb precīzāk būtu jāsaka – koka būdiņa, kurā par nieka 7 eur var tikt pie taju masāžas jaukumiem. Tajā strādā četras taju dāmas, kas ik pa mirklim familiāri uzrunā garāmejošos tūristus. Masāžas namiņam abās pusēs pa mini mārketam, kur vietējie dodas iepirkt visas ēdlietas. Kad noriet saule, vienā no mārketiem sākas “ballīte” jeb tiek mierīgi izmalkota pudele brūnas dziras – trijatā vai četratā, kā kuru dienu. Mums pa labi un kreisi ir tādas pašas viesu mājas. Vienu no tām nosaka mūzikas gaumi kvartālā – par to sūdzēties nevar. Marco cep Ziloņu salā garšīgākās picas, Reinis ar viņu runā itāliski, brienam pakaļ litram augļu smutija un pēc trešās dienas šķiet, ka mums pat izvedojusies tāda kā rutīna – ar Marco kafiju, rīta mieru, savu ēstuvīti blakus ielā, salas stūru apskati un pasaulē garšīgāko augļu smūtiju. Tas ir litrs – ananāsu, papaijas, arbūzu, mango, melones un passion fruit (nezinu kā šis paradīzes auglis ir latviski) sajaukums, kam es parasti vēl pievienoju kokosa pienu, un tad ir tāda baudas eklipse, ko nevar tā burtos izteikt.2017-12-05 022051457717..jpg
DSC04032IMG_20171206_160444-01.jpegIMG_20171205_085754-01.jpegNākamais nakšņošanas punkts ir Bang Bao Beach, tā ir baltu smilšu strēle, kur viesu mājas un bāriņi ir bez maz vai iekāpuši jūrā. Ciemojamies pie Mistera T, kurš te dzīvo ar sievu un četriem bērniem. Mazā biznesa reālā vadība ir sievas ziņā, viņa atbild gan par rēķinu kladi, gan virtuvi. Pats T vairāk sadzer ar viesiem, nekā reāli kaut ko dara. Pie bāra saimnieko vecākais dēls, par sīkiem mājas darbiem atbild pirmskolas vecuma meitiņa, kura pieskata arī pašus mazākos. Jautājam:”Do you have internet?” Uz ko saņemam atbildi:”We have no internet, we only have a wifi…” 😂 Anglene viņiem švaka, bet saprotas visi perfekti. Saziņa te patiesa kā pati dzīve, cenas šajā galā gan augstākas nekā Vientuļajā pludmalē. It kā daži desmiti batu, bet tāpat savācas.80% salas ir ūber miskaste. Taji dzīvo nesakoptos graustos un daudz kur smird tā, ka maz neliekas. Tāda ir Āzija – daba to apveltījusi ar neaprakstāmu skaistumu, bet cilvēks ar plastmasas maisiņu kārtu…Kad atbraucam pie Mistera T, grasāmies jau kāpt uz iepriekš ierādīto vietu, kad mājas saimnieks aicina piecminūtes pagaidīt, un smaidīgs uzklunkurē uz otro stāvu, padusē pasperdams figūrzāği. Pēc skaidu un urbšanas trokšņa, dodamies augšā un saprotam, ka mūsu istabiņā nebija tāds sīkums kā logs…. Oh well, pirmskolas vecuma meitēns veikli aizslauka skaidas, kas pirmā stāva sēdošajiem sabirst zupas šķīvī, un mums ir koka būdas apartaments ar matraci, propeleri, odu tīklu un LOGU. Apakšā kopējās dušas ar auksto ūdeni. Vispār karstais ūdens Āzijā ir ekstra, pat diezgan smalkos apartamentos. Bet ko gan tev vairāk vajag, ja tirkīza jūra līdz ceļiem, rokā kokosrieksts un pie sāniem mīļotais vīrietis. Tālāk uz Kambodžu.

16.12.2017

Netīrība, haoss, krāsas – patiesā Āzija

No Taizemes pierobežas Tratas apgabala ceļojam uz Kambodžu. Esam jau pieraduši, kā te griežas transporta aparāts. Sēžam Ziloņu salas autoostā, kur biļetes, tāpat kā daudz kur šajās valstīs ir noperkamas pie nez no kurienes izlīduša cilvēciņa, kas uzdodas par šoferi, kasieri vai ağentu. Prasām, cik līdz Tratai, kas ir nieka 30 km no mūsu atrašanās vietas, šis paskatās uz mūsu balto izcelsmi un saka – 600 bati (kas ir 15 eur), Reinis atbild – nebūs, ja vajadzēs varam te sēdēt kaut vai līdz rītam. Paiet necik minūtes, tas pats vīrs, saka 120 bati (3 eur) par katru, lai lecam tik busā. Tas pats atkārtojas nākamajā dienā, braucot uz Kambodžas robežu. Brīdī, kad viņi saprot, ka neesi pirmo dienu ar pīpi uz jumta, viss aiziet savu ierasto gaitu. Tā te ir visur, tūrists ir vienādības zīme ar neizsmeļams naudas maks, un tāpēc tevi cenšas apkrāpt ik uz soļa. Nav jēga dusmoties vai celt traci, ir vienkārši jāpierod pie domāšanas visam līdzi, un vienmēr jāņem vērā, ka sākotnējā cena būs trīsreiz augstāka, pat par viņiem vēlamo. Arī uz Kambodžas robežas ir absolūta “mērce”. To nestāstu ar nosodījumu, bet vairāk prieku – ka sava kārtība arī ir kārtība, kas ļauj mums, punktuālajiem rietumniekiem, saprast, ka var arī citādāk. Robežsargi uzvedās kā neizdevušies Dailes teātra aktieri, un tēloti skarbā nopietnībā liek mums samaksāt par apmēram 300 batiem vairāk nekā nepieciešams. Atgādinu, tas notiek uz valsts robežas. Eiropietim, kas pieradis, ka likumi ir domāti, lai visiem viss būtu saprotams, šis haoss nedaudz sit pa nerviem. Āzijā, ja negribi stundu strīdēties par 3 eur, maksā ķešā. Uz robežas sistēma tāda, kad tiec pie “apzeltītās” vīzas, ap tevi saskrien padsmit “labdari”, kas par astronomisku summu mēğina pārdot transportu kaut vai uz Marsu. Pirmais “draugs” pa 600 batiem piedāvā aizvest uz Pnompeņu vai Siem Reapu, dramatiski stāstot, ka pēc stundas atiet pēdējais autobuss, un, ja mēs to nokavēsim, būs jānakšņo uz briesmīgās robežas. Lieki piebilst, ka pulkstenis ir 13.00 dienvidū. Pasakam, paldies, un dodamies tālāk, kur mūs sagaida nākamais “draugs” ar tādu pašu draudīgu ainu, tikai nu jau pēdējais autobuss ir pēc 2 stundām, uz šo es izplūstu histēriskos smieklos. Dabūjam tuk – tuku pa pieciem dolāriem uz 12 km attālo autoostu un no turienes vietējo autobusu uz Pnompeņu, tas mums abiem izmaksā 20 $ un 5 €, jo, kā saka kārtējais ağents – “nauda ir nauda”. Tālāk 6 h kratāmies uz Kambodžas galvaspilsētu autobusā, kas turās uz krāsas. Iedraudzējamies ar kādu itāli, kas ir no tiem īstajiem ceļotājiem. Viņš dažus mēnešus pastrādā par itāļu virtuves pavāru Zviedrijā vai Dānijā, un visi atlikušo gadu ceļo. Stāsta, kā netālu esošajā Mjanmā, strādājis par brīvprātīgo slimnīcā, ticis ārsta amatā, tikai tāpēc, ka baltais, štrunts par to, ka pavārs. Kambodžā braucis autobusā ar govi, gandrīz pazaudējis pasi Irānas vēstniecības labirintos, un Indijā, kad aptrūcies naudas, mācījis angļu valodu. Braucot līdz Pnompeņai, sajūta, ka Kambodža ir teju vai mirusi, visapkārt aizauguši lauki un džungļi, arī retās pilsētas izskatās gaužām bēdīgi. Vārds nabadzība šeit iemanto citu nozīmi. Galvaspilsētā iebraucam naktī – mazliet apjukuši, izmesti kā no laivas, ēdam pretīgā burgerkingā, kur skan klusa nakts, svēta nakts, kaut gan valsts vadošā reliģija ir budisms, un meklējam hoteli. Pnompeņa – te ir viss!

Internets plašumos biju lasījusi, ka Kambodžas galvaspilsēta Pnompeņa tiek dēvēta par Āzijas pērli, tas gan bija tālajā 1920. gadā, šobrīd “pērle” laikam būtu pēdējais vārds, lai to raksturotu. Pamostoties Pnompeņā, pirmais, ko sapratām – šeit ir ārprātīga netīrība un neredzēts haoss. Žurkas kā Ušakova kaķi apseko uz ielām izmētātos miskastes maisus. Satiksme ir vēl trakāka nekā Bangkokā – luksuss klases mašīnas, tuk – tuki, kafejnīcas un veikali uz riteņiem, pašmeistaroti agregāti, riteņi, cilvēki ar ratiem un, protams, motorolleri. Tas viss kā tāda mutuļojoša upe, bez luksoforiem un regulācijas, saplūst ielās. Ik pa brīdim Reinis tik uzsauc – “paskaties, viņš par bāku izmanto plastmasas kanniņu, kā tas vispār var pabraukt”, un “tam taču eļļa tek” vai “reku šī gada Poršs, tādus ražo ierobežotā skaitā”. Gradācija no neizsakāmas nabadzības līdz neredzētai bagātībai Pnompeņā ir milzīga. Tādu vidusšķiru te neredz, vai nu ar plikām kājām lūdz ēdienu, vai braukā ar šī gada mašīnu, kurai durvis atveras kā karietei, un tās atver personīgais šoferis. DSC04199.jpgDesktop.jpgPhnom Pehn.jpg
Hello, Lady! Tuk-Tuk? Where are you going? Tuk-Tuk?

Tie ir vārdi, ko sadzirdi ik uz soļa. Tuk – tuk šoferi šeit ir pārspīlēti uzbāzīgi. Sākumā tu savā latvietībā pat nedaudz aizkaitinies, bet tad met pie malas pats savus tārpus, un atkaušanos no tuk – tuktukiem uztver par ierastu parādību, līdzīgi kā žāvas. Blakus Reinis smejās: “Mums tikko piedāvāja tuk-tuk, kamēr mēs braucām ar tuk-tuk!” 😀 Jā, tā bija. Tuk-tukisti pārdod dārgas ekskursijas pa “bīnumaino” Pnompeņu – saku jums uzreiz – nav vērts, jo visu var izstaigāt, vai izbraukāt ar vienreiz paņemtajiem tuk-tukiem.
Desktop.jpg
Nakts dzīve

Par spīti tam, ka pilsētā ir vairāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju, pēc plkst. 23.00 dzīve šķiet apstājas. Spriežam, ka Latvijā, karstā vasaras vakarā, ballīte nebeidzas līdz pat rītausmai. Šeit ballītes iespējas tādas šauras – vai nu sūc savu aliņu pie šķības karaoke dziedāšanas kādā bārā, vai iekaro sarkano lukturu ielu. Otrais variants mūs īsti nesaista, tāpec vakarā, kad nolemjam iet ielās, sūcam aliņu kādā hostelī, pārmijot vārdus ar kādu norvēği. Kad ap plkst. 2.00 dodamies mājup, ielās ir tikai žurkas, miskaste un pa kādam cerīgam tuk-tuk šoferim. Sarkano lukturu ielas ir viena baisa vieta, desmitiem jaunu meiteņu vai puiku (you will never know), sakrāsotas un iestīvinātas sardelīgās kleitiņās, gaida savu īslaicīgo saimnieku. Tas izskaidro, kāpēc ielās satiekam tik daudz baltos večukus ap 50… te lēti.Ielās

Budistu mūki savos oranžajos ietērpos ir normāla Pnompeņas sabiedrības daļa. Viņi runā pa mobilo telefonu, brauc ar motociklu, iet uz kino, no rītiem ievāc ziedojumus un naudu no pārējiem ļaudīm, pretim sniedzot lūgsnas un svētības. Principā mūkam te ir vislabākā dzīve – jo paēdis un apģērbts, nav jāguļ uz lielas vai jāubago. Tā šeit ekstra…Tirgus

Tādu te ir vairāk nekā seši. Dienas, nakts, zem jumta, zem klajas debess – kā vien vēlies. Tirgus Āzijas valstīs ir obligāta pieredze – ne tikai, lai pirktu, bet redzētu īsto Āzijas dzīvi – visa tā kaulēšanās, ēšana, tirgošanās un sarunas, ir tāda dzīvelīga padarīšana. Mēs gan neesam naskākie pircēji, bet tāpat esam tikuši i pie gleznas, i pārīša fake pulksteņu. To te ir simtiem, Reinim tas kļūst par sava veida guilty pleasure – atrast vissmukāko pağelku, tad kaulēties līdz nemaņai. Viņš pat iemanās nokaitināt centrāltirgus pardevēju, jo negrib par Burberry fake pulksteni maksāt vairāk nekā 20 $. Es tik ļoti uz šo fake pasauli neesmu kritusi, viss ir ļoti nekvalitatīvs, somas irst ārā pa vīlei un Michael Kors tiek rakstīts arī uz precēm, ko šis modes milzis nemaz nepiedāvā. Tad var ieraudzīt Rolexu ar milzīgu MK uzrakstu, vai Dior pulksteni, kas izskatās pēc DW pakaļdarinājuma.  Esmu gatava maksāt par kvalitāti, nevis zīmolu, bet meičukiem, kas par Rīgu brien feikotām MK somām, šeit būtu īsta paradīze. Katram sava gaume. Ko redzēt?

Apmeklējam arī Kambodžas vēstures muzeju, kuram ir brīnumskaists dārzs. Īsu vēstures ieskatu pataupīšu nākamajam ierakstam. Aizgājām arī uz kino, kas bija amazing pieredze – divvietīga vip loža ar krēsliem, kuros burtiski vari izgulties, dienišķo pokornu un koliņu pienes “viesmīlis”. Arī jaunā Zvaigžņu karu daļa ir must see! Tāpat arī visi augļu smutiji garšo debešķīgi, mūsu favorīti – mango, pineapple un passion fruit. Reinis vēl uzspēlē ping – pongu ar vietējiem garāžā, un Pnompeņas garša ir mūsu.Reinim mani kaut kur vienu laist ir bail – viņš pukst un rūc, ka nav droši. Es rūcu pretim, ka gribas kaut kur aizklīst vienītī, bet beigās piekāpjos. Stāstu vakarā mums jautāja, vai vienai pašai meitenei tur ir droši ceļot. Man jau gribas teikt, ka, ja domā ar galvu, jā. Bet, ja godīgi, eiropiskas sievietes, vienas klīstam, bieži nenācās redzēt. Parasti visi ceļo pa pāriem – neatkarīgi no dzimuma. Hosteļos gan sastapām solo ceļotājas, tai pat laikā novēroju, ka tad viņas pieslējās kādam ceļotāju bariņam, ar ko kopā doties ekskursijās un izklaidēties.

Protams, kopējā aina nav tik baisa, kā liekas, Pnompeņa ir viena no tām pilsētām, pie kuras nākas pierast, lai saprastu tās burvību. Jāņem vērā, ka turistirizētās vietās tevi vēlas apkrāpt, ožai jāpierod pie smakas un,  lai redzētu īsto Āzijas dzīvi, daudz jāstaigā. Kambodžas galvaspilsēta noteikti nekļūs par metropoli, kurā gribu atgriezties, bet, lai atvērtu savā prātā jaunas durvis, tā noteikti ir īstā vieta.

31.12.2017
Siem Reap – Kambodžas sirds
LRM_EXPORT_20171223_195537.jpg

Kambodža gāž no kājām. Ir tik daudz, ko stāstīt, bet šķiet, ka trūkst vārdu, lai nodotu patieso sajūtu. Pirms braucām uz šejieni – gan blogeri, gan draugi, kas viesojušies šajā galā, stāstīja par tajiešu, khmeru un vjetnamiešu neizsīkstošo laipnību, bet cilvēks visur ir cilvēks. Sastopam gan brutālus apkrāpējus, gan nesavtīgas sirds laipnībā pāri plūstošus cilvēkus. 

Gribam braukt prom no Pnompeņas

Esmu saķērusi kaut kādu vēdera kaiti, velk uz ğīboni, un tā Pnompeņa mums jau dziļi apnikusi, gribas prom. Izčekojamies no savas viesu mājas. Braucam ar tuk – tuk uz Taizemes vēstniecību, lai tiktu pie 15 dienu vīzas pagarinājuma, kas ļautu mums izbaudīt Adamana jūras salas. Protams, taji mūs “mīl” un pagarinājumu nedod, liek pirkt jaunu vīzu, kas atkal prasīs 100€ no mūsu jau tā sarūkošā budžeta, bez tam tad Pnompeņā vēl jādzīvo divas dienas. Reinis aizkatināti nesaprot, kā tas strādā, ka uz robežas mums solīja, ka vīzas pagarinājumu varam saņemt bez maksas jebkur, bet te liek atkal maksāt, atdot pases sazin kur un vēl zaudēt 2 dienas netīrības un haosa midzenī. Tā, kā jau rezervēta viesnīca nākamajā pilsētā, samierināmies, ka vīzas pirksim uz robežas, un dārgāk.

P.s. Khmeri Pnompeņā, lai tik tiktu pie daļiņas no eiropeiskā maka satura, jums mēģinās iestāstīt zilus brīnumus. Jautājot pēc palīdzības mūsu viesu mājas recepcijā, saņēmām skaidru atbildi, ka uz robežas neviens vīzu vis nedos, tāpēc jāpaliek vēl divas naktis, un savas pases jādod kaut kādam čalītim, kas par draudzīgu samaksu, mums tās Taizemes vīzas nokārtos. Lieki piebilst, ka vēstniecībā tika pausta cita informācija. !!! Ar vīzām Dienvidaustrumāzijas valstīs jābūt  piesardzīgiem. Katrs hotelis piedāvā tās nokārtot uz vienu vai otru kaimiņvalsti, taču nereti šie pasēs ielīmētie papīrīši uz robežas ir nevērtīgi. Drošības labad, iesaku doties uz vēstniecību, kārtot visu jau Rīgā, vai atdot savas pases tikai uzticamam avotam!!!
Desktop2
Ceļš caur nekurieni

No Pnompeņas dodamies uz Siem Reap, kas prasa 6 stundas autiņā, kurš, kā ierasts, turas uz rūsas. Ceļš ir garš un garlaicīgs, cietajā beņķī ar gulēšanu švaki, bet pa logu pavērās Kambodžas īstenība. Jau teicu, ka vārds “nabadzība” te iemanto pilnīgi citu nozīmi. Ģimenes ar diviem vai vairāk bērniem dzīvo pašu uzslietās koka budās uz pāļiem. Bērni basām pēdām skrien pakaļ autobusam. Visa ğimene dzīvo 15 m2 telpā, kur guļ, gatavo ēst, mācās un mazgājas. Pagalmā ganās izkāmējusi govs, trīs izpūrušas vistas, pa kādam lepnam gailim, bez šaubām, to visu ieskauj nebeidzami plastmasas iepakojuma kalni. Bilde ir patiesi baisa. Kas interesanti, katrā otrajā pagalmā ir tāda kā ēstuve, ar galdiņiem, krēsliem un pats galvenais milzu vides reklāmu “Angkor”, kas popularizē khmeru alu. Daudzviet redzami grezni vārti, kas ved nekurienē. Mēs ar Reini sūri smejamies, ka tie perfekti simbolizē Kambodžu – greznas mašīnas, viesnīcas un tempļi, kamēr vienkāršā tauta mirst badā. Tā, vērojot apkārtni, gribas sev uzsist pa pirkstiem, kad Latvijā atļaujies čikstēt, ka dzīve ir sūra. Mums visa kā ir gana un pārpalikām – ir ļauts pieņemt savas izvēles, cīnīties par saviem sapņiem, netaisnību un mainīt visu, kas nav pa prātam. Khmeriem šāda cilvēcīga opcija tiek liegta. Vēlāk, nokļūstot Siem Reap, tā dziļāk izdodas aprunāties ar kādu tuk – tuk šoferi. Viņš ir retais angliski runājošais indivīds un mūsu pavadonis Ankorvata tempļu masīvā. Khan(s) ar sievu un 2 bērniem dzīvo ciematā netālu no Siem Reap un strādā par tuk – tuk šoferi. Viņa darba spots ir pie kādas kafejnīciņas Siem Reap centrā, kur arī viņu pirmoreiz satiekam. Noguruši no tā, ka visu laiku kāds ar nodomu mēģina mūs apkrāpt, esam pārsteigti par Khan(a) lādzīgo sirdi – viņš smaidīgā laipnībā mums paskaidro, kā labāk tikt Ankorvatā, kad pirkt biļetes, un par saviem šofera pakalpojumiem neprasa astronomiskas summas. Izrādās, tūristu naudas izspiešana šeit paceļas nākamajā līmenī – kases, lai tiktu tempļu teritorijā, neatrodas vis pie ieejas, bet vairākus kilometrus citā virzienā, kas paredz, ka pēc biļetes jābrauc iepriekšējā vakarā, lai nākamajā rītā paspētu uz saullēktu. Biļetes maksa uz vienu dienu ir 37$, uz trīs dienām vairāk nekā 70$, tas nav lēts prieks. Jāņem vērā, ka vienā dienā šim tempļu parkam cauri iziet vairāk nekā 80 tūkstoši tūristu. Varat paši iedomāties, kādus ienākumus šis objekts ienes. Kad jautājam, kur tā nauda aiziet – Khan(s) saka, ka viss aiziet valdībai, uz Pnompeņu. Parastā tauta dzīvo nabadzībā – infrastruktūra un pilsētvide ir briesmīga, nerunājot nemaz par tādām ekstrām kā veselības aprūpe vai izglītība. Korupcijas apjomi Kambodžā ir bezizmēra. Viņš stāsta, ka vairākus gadus atpakaļ, kad uz mirkli robežas tika atvērtas, no Dienvidaustrumāzijas uz Ameriku devušies vairāk nekā 10 miljoni cilvēku. Šodien robežas ir slēgtas. Khmeri ir ieslodzīti paši savā valstī. Izbrauc tikai bagātie, jo viss un visi ir nopērkami. Lai situācija mainītos ir tikai divi varianti – pilsoņu karš vai absolūts ekonomiskais sabrukums. Otrā gadījumā tagadējai valdībai nebūtu militārais finansējums, kas neļautu tik varmācīgi izrīkoties ar tautu. Abi šie varianti iedzīvotājiem ir katastrofāli. Bet Khan(s) saka, ka ir gatavs riskēt, lai nodrošinātu labāku nākotni saviem bērniem. Kad pēc divu dienu draudzības atvadāmies, samaksājam vairāk, nekā prasīts. Khan(s) ir priecīgs, un mēs arī. 

Paralēlas ar Latviju

Tikai dažu gadu senā pagātnē khmeri jau tika piedzīvojuši šausminošu vēstures lappusi. Laikā, kad Kambodžas vadītājs bija komunists Pols Pots (1976 – 1979), tika veikts genocīds pret iedzīvotājiem, kā rezultātā briesmīgi nežēlīgos apstākļos gāja bojā 1,7—2,5 miljoni cilvēku. Tas ir kā noslaucīt no zemes virsas veselu Latviju. Brutāli tika izkauti – turīgie, budisma ticīgie, inteliģentie un kaut nedaudz domājošie khmeri. Ja ticam, ka “bērni paceļas uz vecāku pleciem” gan finansiāli, gan garīgi, varat iedomāties, kāds gēnu materiāls ir jaunajai paaudzei. Līdzīgi kā Padomju Savienības noziegums pret latviešu tautu, tikai pilnīgi citos apmēros. Khan(am) acis ir laipnas, bet visā runā jūtama tāda kā padošanās pret esošo sistēmu – ir kā ir, neko jau tur nevar darīt, katrs izdzīvo, kā māk. Džungļu likumu – man Pnompeņā garām braucošs motociklists mēģināja izraut rokassomiņu, brīnumainā kārtā atrāvu atpakaļ. Skami, apkrāpšanas gadījumi ir ik uz soļa. Nav jēga dusmoties, ir vienkārši skrupulozi jādomā visam līdzi.

Kambodžas jauno laiku vēsturē redzama liela Amerikas ietekme. Tīri ğeopolotiski to var saprast, jo Kambodžas kaimiņos atrodas Vjetnama. Arī šobrīd valstī var norēķināties ar ASV dolāru, bet vietējos Rielus bieži izdod kā sīknaudu. Viens dolārs ir 4 tūkstoši Rielu. Jūtamies, kā spēlejot monopolu.

Ikdienas soļi

Mēs Siem Reap iebraucam naktī, smejamies, ka te Staro Rīga ir cauru gadu, jo pilsēta mirdz tūkstošiem lampiņās. Siem Reap ir Kambodžas slavenākā pilsēta, un būtībā arī galvenais iemesls, kāpēc šajā Dienvidaustrumāzijas valstī vispār  pastāv tāda nozare, kā tūrisms. Tas viss pateicoties tempļu kompleksam Ankorvats, kas ne vien nodēvēts par 10. pasaules brīnumu, bet ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā. Uz Ankorvatu dodamies no agra rīta – plkst. 4.00. Ārā ir absolūta tumsa, bet esam nobrieduši sagaidīt saullēkta. Tūkstošiem tūristu, salīduši pie vienīgā dīķīša, nepacietīgi gaida sauli, tā solās meditatīvi uzlekt virs varenā tempļa. Katram rokās pa gudrajam telefonam, kas nepaguris knipsē ikvienu sekundi – visnotaļ “romantiski” un “garīgi”. Mēs noejam nostāk, kā rezultātā esam pirmie, kas sper soli templī. Vēlāk ar Khan(a) palīdzību apbraukājam arī citu tempļu drupas. Kopsavilkums – ir patiesi skaisti un iespaidīgi, apzinoties, ka tas viss tika celts 12. gs, bet tūristu masas un uzmācīgie suvenīru pārdevēji to visu burvību mazliet pabojā.DSC04712DSC04776DSC0479342.jpgAnkorvats tika celts kā hinduistu svētvieta, par godu dievietei Višnu. Tikai vēlāk, khmeru kultūras uzplaukumā, tas kļuva par budistu tempļu kompleksu. Šobrīd tas ir klasiskākais un nozīmīgākais Kambodžas kultūras paraugs, un attēlots arī viņu karogā.45.jpg
Pēc Pnompeņas netīrības Siem Reap šķiet kā 5 zvaigžņu hotelis, daudzo tūristu dēļ khmeri kaut kā savākušies, un miskaste ir tikai dažās vietās, ne visā pilsētā. Esot te, ir tik daudz kas piedzīvots, redzēts un dzirdēts, ka ir gūti to visu salikt pa plauktiņiem, izrakstīt. Tā dīvainā sajūta, ka viss, ko līdz šim esmu zinājusi par Āziju, sabrūk kā karšu namiņš. Cilvēki šeit staigā pidžamās, un tas nav tikai no rīta, tā ir kā tāda ikdienas sastāvdaļa, kā mums kedas un džinsi. Plikiem pleciem un ļeškām te slāj tikai tūristi. Ja vēlies cienīt viņu, budisma tradīcijām caurvīto, kultūru, piesedzies. Kas, protams, 30 grādu karstumā  šķiet gandrīz vai neiespējami. Siem Reap nodzīvojam vairāk nekā divas nedēļas, mums ir izveidojusies pat sava rutīniņa – ar garšīgāko pusdienu vietu, labāko smūtiju dāmu un franču brauniju vakariņās. Dzīvojam gan hotelītī ar baseinu pie paša sliekšņa, gan hostelī ar divstāvu gultām, kā riktīgā bērnu nometnē. Dažas dienas paliekam arī ciematā, pie brīnišķīgas khmeru dāmas – Sorikas, kas dod mājas vairāk nekā 20 bāreņiem. Uztur viņus no hoteļa ienākumiem. Viņa atzīstas, ka trīs gadu vecumā zaudēja vecākus, un viņas dzīves misija ir palīdzēt bērniem ar tādu pašu likteni. Bērni, kas tur dzīvo, izskatās laimīgi – braukā ar riteni, pārmaiņus izmanto uz visiem vienu datoru, palīdz mājas darbos un iet uz blakus esošo skolu. Khmeriem ir tik tiešām plaša sirds. Pirmā janvāra brokastīs dodamies uz konditoreju, kas jaunām un nabadzīgām sievietēm māca konditoru prasmes. Protams, visa klientu atstātā naudiņa aiziet viņu dzīvošanai un apmācībai. Mutē kūstošs mandeļu kruasāns, sāļais pīrāgs, kafija, šokolādes kūka, augļu salāti un smūtijs mums izmaksā tik 7 eur. Reinis par mani smejas – kā tu pat Kambodžā atrod vietas, kuru biznesa pamatā ir labdarība? Pieminot cenas, varu teikt, ka amplitūda ir liela – vari palikt glaunā hotelī pa 1000 $ naktī, vai viesu mājā pa 5 $, kur gan istaba visdrīzāk būs bez loga, ar vienu matraci un ventilatoru, bet nu, katram sava izpratne, kā ceļot. Manuprāt, lai ceļotu, nav vajadzīgi balti pēļi un zelta kafijas tasīte, visa sāls ir pašā ceļošanā, būšanā kopā un jaunā izprašanā. Tas pats ar ēšanu – vari atstāt 100$ par maltīti restorānā, vai 2 $ par uz ielas pagatavotām nūdelēm. Hostelī nosvinam arī Jauno Gadu, kā jau hostelim pienākās – ar ballīti līdz rītam. Nākamajā dienā, kad visiem prasās pēc ūdens vai vēl alus, draudzīgā kompānijā dodamies atpūsties pie ezera. Tur redzam, kā laiku pavada vietējie – tādās uz pāļiem saceltās koka platformās, uzkožot pa kādam grauzdētam insektam vai līdzpaņemtai maizītei. Sadraudzējamies ar hosteļa īpašniekiem, viņi ir īri – pasaules pilsoņi – azartiski ceļotāji. Uzņem mūs kā ğimeni. Ēdam pēdējās Kambodžas vakariņas, ar mutē kustošiem Āzijas labumiem, un paliek pat mazliet žēl atvadīties no jauniegūtās īru ğimenes.

Dienu pirms došanās uz Taizemi, izlemjam lol nau vērc atkal braukt uz zemi, kur jau esam bijuši, tā vietā brauksim uz Vjetnamu. Nopērkam lidojumu no Vjetnamas uz Malaiziju, mūsu draugi palīdz tikt galā ar Vjetnamas vīzām, un ar nakts busu dodamies ceļā….

05.01.2018

Pilsēta ar 2 nosaukumiem – Hošimina jeb Saigona
LRM_EXPORT_20180105_230132

Iebraucam Vjetnamā. Jau, pārbraucot robežu, pirmais pārsteigums ir tīrība. Pēc Kambodžas – “es metu savus sūdus visur, kur pagadās” – šeit ir krietni tīrāks. Braucot iekšā Saigonā, Reinis izbrīnīts uzsauc: “Ooo, viņiem ir miskastes mašīnas…”, tās nebijām redzējuši jau vairāk nekā mēnesi. Vēl viens pārsteigums ir tuk – tuku neesamība, bija jau tā pierasts pārvietoties pa lēto tuk- tuka karietē. Taču no draudzīgajiem uzsaucieniem: “Mister and lady buy somesiiing” arī te neatkauties. Toties tuk-tuku vietā nācis kas jauns – “Youuuu motorbike?” Saprotam, ka Vjetnamā pārvietošanās būs ar taksi, jo uzticēties diviem motorollera sulaiņiem reizē netaisāmies.

Hošimina ir Vjetnamas lielākā pilsēta un valsts ekonomiskais centrs. Dzīvīga bez gala. Oficiāli to sauc par Hošiminu, bet vietējie par Saigonu. Vjetnamieši dod priekšroku Saigonas vārdam divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir vecākais nosaukums, ko 19.gs. iedeva Francijas kolonizatori, otrkārt, Hồ Chí Minh(s) bija komunists, ko tauta neierdzējusi ne acu galā. Kā jau visus sarkanos visos laikos un pasaules nostrūros…LRM_EXPORT_20180105_225906LRM_EXPORT_20180105_230516Arī šī 7 miljonu Āzijas metropole ir dzīvais haoss – starp skaistiem debesskrāpjiem pārvietojas vistas, kur tik paskaties ir tigus, nezināmas izcelsmes braucamrīki vai plastmasas krēsliņu ēstuvīte. Tomēr Hošiminai piemīt modernā dzīve un Āzijas attīstība, tā mums jau otrajā vakarā lika iemīlēt Vjetnamu no pirmā acu uzmetiena. Atlikušās 15 dienas ik brīdi priecājāmies par savu ašo ideju – ceļojuma nogali pavadīt Vjetnamā.

Saigonā, atšķirībā no Taizemes un Kambodžas pilsētām, var redzēt inovācijas. Protams, ir neskaitāmi tirgi ar dizaineru replikām un made in China lēto suvenīru preci, bet tos atšķaida daži dizainiski patīkami veikaliņi.LRM_EXPORT_20180117_230833LRM_EXPORT_20180119_222317LRM_EXPORT_20180105_195037Bez šaubām, turpinām tradīciju un uzbraucam visaugstākajā pilsētas celtnē. Atkal pārliecināmies, ka pilsētai nav ne gala, ne malas, un dzīvojam tālāk. Pie haotiskās satiksmes jau esam tā pieraduši, ka ielas šķērsojam bez minstināšanās. Tā var atšķirt, kurš baltais šeit ieradies vakar, kurš jau Āzijā padzīvojis. Jauniņais mīņājas ielas malā un mēģina sagaidīt to mirkli, kad braucamrīku kļūs mazāk, lieki teikt, ka tāds mirklis nekad nepienāk. Mēs brienam cauri satiksmes upei droši, zinām jau, ka apbrauks.

Saigonā jau tā esam iedzīvojušies Āzijā, ka neskrienam apkārt pa tūristu punktiem. Vairāk sajūta, ka te dzīvojam – dodamies uz tirgiem, garās pastaigās, maltītēs un sarunās ar apkārtējiem. Satiekot citus ceļotājus, jau jūtamies kā guru, varam ieteikt to un šo. Sadraudzējamies ar gidu, kas nakšņo mūsu hostelī. Pateicoties viņam, arī izmantojām vietējo satiksmes autobusu, nevis pārcenotos takšus. Nomainot dzīvesvietu, nokļūstam uz pilsētas galvenās ballīšu ielas, ar to gribu teikt, ka Saigona tik tiešām nekad neguļ.

DSC05522DSC05353DSC05267LRM_EXPORT_20180117_140101cofcofJa man jāraksturo dažos vārdos, tad Saigonas Tinder profilā rakstītu – tirgus, ballīte, fantastisks ēdiens un Vjetnamas ekonomiskais centrs. Pēc laika sapratām, ka Vjetnama būs tā valsts, kurā noteikti gribam atgriezties, jo laika trūkuma dēļ netikām līdz Hanojai (galvaspilsēta), Sapai un vēl citām skaistām un kalnainām vietām Vjetnamas ziemeļos.LRM_EXPORT_20180121_020034LRM_EXPORT_20180106_201517Desktop1LRM_EXPORT_20180118_235043

10.01.2018

Phu Quoc – vēl nesabojāts Vjetnamas dārgumsDSC05750Phu Quoc ir tropiska Vjetnamas sala pie pašas Kambodžas robežas. Tā kā mēs spontāni izdomājām doties uz Vjetnamu, mūsu laiks šajā valstī bija ierobežots. Lai arī cik ļoti gribējās lekt vilcienā un braukt kāpt kalnos, pētīt rīsu terases un alas Vjetnamas ziemeļos, to atstājām citai reizei. Tā vietā ceļojām uz dienvidiem – gulēt zem palmas tirkīzzilā pludmalē. Astoņu stundu braucienā no ekonomiski pulsējošās Hošiminas atrodas teritoriāli lielā Phu Quoc sala. Uz to var nokļūt ar kuģīti, pašā salā pārvietoties ar taksi. Sapratuši, ka tūristi ir milzīgs naudas maks, vjetnamiešu taksisti plēš milzu summas. Jābūt gudriem – jākaulējas, jārunājas, jācenšas atrast godīgu šoferi. Vienreiz mūs tradicionāli apkrāpa – vizinot pa riņķu riņķiem, kā rezultātā gājām ar kājām vairāk nekā 15 km svelmainā saulē un strīdējāmies viens ar otru. 😀

cofLRM_EXPORT_20180113_162353LRM_EXPORT_20180109_214326Salā dzīvojam pilsētiņas nomalē, nesen izremontētā viesu mājā, ar karsto ūdeni, dvieļiem un normālu segu – var izklausīties smieklīgi, bet Dienvidaustrumāzijas valstīs tas ir retums. Protams, ja nedzīvo 5 zvaigžņu hotelī. Phu Quoc salas iedzīvotāji tikai tagad sāk aptvert tūrisma iespējas, visur tiek būvētas gigantiskas un greznas viesnīcas, cenas centrā aug griezdamies. Tomēr angliski neviens nerunā. Mums likās dīvaini, ka taksisti, kuru vienīgais vārdu krājums varētu aprobežoties ar “port”, “beach”, “night market” un “15 dongs per kilometer”, nezina pat to. Tāpat brīžiem redzam izteiktu cenu atšķirību stap “tūristu” vai “vietējo” – jo cenas principā nekur nav norādītas, un brīžos, ja tomēr ir, tad angliskā ēdienkarte arī ciparu ziņā atšķirās no hieroglifiem pildītās. Pārdevēja tev kaut ko pasaka, un tad pats izlem, vai tas ir dārgi vai lēti, ja ļoti vēlies tikt pie preces, ņem rokā kalkulatoru un kaulējies. Salā ir pilns ar krieviem. Dažkārt pat uz reklāmām var redzēt uzrakstus kirilicā. Arī es nereti tieku pie kāda smaidīga “privet” vai “zdrastviķe”, Reinis gan nē – ej nu saproti. Tā kā salā pavadām vairāk nekā septiņas dienas, mums rodas sava rutīniņa. Kafija un kūkas brokastīs, vjetnamiešu zupa vakariņās, smutijs pusdienās un, protams, miesu cepināšana pludmalē. Ūdens tik silts, ka nav īpaši liela atšķirība, kur atrodies – karstās smiltīs vai jūrā. Būt zem palmu rokām, ne gribēt būt nekur citur, glaudīt pazīstamu plecu ar mitru degungalu, paijāt sāļu sauli, brist slapjā priekā, piedzerties vasaras līdz nemaņai – tā, tieši tā mēs tur dzīvojāmies.LRM_EXPORT_20180108_213635LRM_EXPORT_20180109_211103DSC05719Salas obligātais apskates objekts ir templis jūras krastā. Tas celts par godu jūras dievietei, kuras baltā statuja, izpletusi rokas, sargā salu. Šī budistu pagoda arī ir vienīgā tik tuvu jūrai atrodamā svētvieta. Aizgrābjoši skaisti, maz tūristu un, staigājot pa tā teritoriju, pārņem tāds meditatīvs miers.sdrDSC05602Salā ir gan kalni, gan meži, gan fantastiskas pludmales – pārklātas ar baltām, smalkām smiltīm, pat pārsteidzoši tīras un civilizētas. Pateicoties hoteļiem, ierīkotas arī dušas, kafejnīciņas un sauļošanās krēsli. Ēst pūķaugli tādā paradīzē, vai vērot brīnumainu saulrietu, jebkurā gadījumā ik pa mirklim gribas sev iekniebt.
LRM_EXPORT_20180113_215046LRM_EXPORT_20180113_195051dav

20.01.2018

Kualalumpura – visas pasaules kultūru šķīvis

DSC06010Teikšu godīgi, atlidojot uz Malaizijas vienu no lielākajām pilsētām – Kualalumpuru, bijām jau mazliet saguruši, un nospriedām, ka jātaupa spēki garajam atpakaļceļam. Ar to gribu teikt, ka šo Āzijas punktu izpētījām diezgan pavirši.

Pilsēta ir patiesi attīstīta, brauciens virszemes metro, kas kā tāds zutis lokās starp debesskrāpjiem, vien ir ko vērts. Tā kā Malaizijas vadošā reliģija ir islāms, pretēji pārējo kaimiņvalstu budisma pārklājumam, šeit sajūta ir citāda. Kualalumpurā ļoti koncentrēti var sastapt visu etnisko grupu, kultūru, reliģiju, rasu piederīgos – metro brauc sievietes melnās burkās, tā, ka tikai garās skropstas spīd ārā, blakus sēž britu meiča, tādos šortos, ka redzama katra dibenvaigu rieviņa, turpat mollīga indiete, krāsainā sarī, sapinusi matus pilnīgā bizē, smaržo pēc vīraka un visādām austrumzemju garšvielām, viņai pretim miniatūru ķīniete ar trīs bērneļiem, pati džinsu sarafānā un hello kitty botiņās. Un visi sadzīvo itin labi. Lielākā daļa islāma sievietes iztiekas tikai ar lakatu – pārējā apģērbā īpaši neatšķiroties no mums, eiropietēm – džinsi, t-krekls, kedas. Vīriešu pavadībā pārvietojas tikai konservatīvākā daļa. Protams, ja tu tur brien mini svārkos un kroptopā, neesi īpaši cienīta, bet šķiet, ka ķīnietēm un eiropietēm tas īpaši negrauž. Es centos izvēlēties kaut ko garāku – savā piecu kleitu un vienu šortu – garderobē, bet tāpat tiku pētīta no galvas līdz kājām. Nezinu, varbūt biju netverami gara. 😀 Atceros epizodi, kur stāvu tualetes rindā, man priekšā kādas 5 – 6 dāmas, aizmugurē 2, gar sienu stiepjas liels spogulis, kura atspulgā bilde diezgan amizanta – visas dāmas ka dāmas, un tad viena milzis. Āzijas sievietes pārsvarā ir manu plecu vai krūšu garumā. Un man šķita, ka 173 cm ir norma. Vidējā latviete ir 170 cm, ne tā? Atceros kādu Britu zinātnieku 😀 pētījumu, kur latvietes tika nodēvētas par garākajām sievietēm pasaulē. cofLRM_EXPORT_20180120_193821cofKualalumpura ir lielveikalu galvaspilsēta, 7 – 8 stāvi ir norma – katrs lielveikals atšķiras no cenu kategorijas, Dvīņu torņu telpās atradīsi – Prada, Dior, Chanel utt, trīs mājas tālāk made in china n-tās variācijās. Kas smieklīgi, arī lielveikalā viņi uzvedas kā tirgū – “Lady buy somessssing…”. Lielveikals ir vesela pasaule, kur pa stāviem brauc amerikāņu kalniņi, kafejnīcas, restorāni, kino – šķiet, ka kondicionētājā lielveikalu gaisā malaizieši pavada vai pusi savas dzīves.LRM_EXPORT_20180121_021044LRM_EXPORT_20180120_233050Kualalumpuru nevar izstaigāt, mēs mēģinājām, pilsēta ir ne vien milzīga, bet arī neparedzēta gājējiem, visa pārvietošanās notiek ar sky train vai automobili. Toties, ja gribas svaigu gaisu, to var noķert kādā no daudzajiem parkiem.

Tā, baudot lielveikalu un debesskrāpju pilsētu, Reinis saka, ka varētu te dzīvot, es raustu plecus. Nenoliedzami dzīvošana te samērā lēta, infrastruktūra moderna, pilsēta skaista un zaļa, laikapstākļi perfekti. Taču, kad nākamajā dienā iebraucam Singapūrā, saku Reinim: “Varbūt pārvācamies tomēr uz šejieni?”

21.01.2018

Singapūras – nākotnes pilsēta

LRM_EXPORT_20180122_234744Singapūrā iebraucam 5 no rīta, noguruši no garā ceļa, meklējam vietu, kur uzlādēt telefonus, lai atrastu hoteli. Bezdievīgi nāk miegs, vajag nokļūt kafejnīcā, kur būs ne vien elektrība, bet arī iespēja maksāt ar karti, jo neesam izmainījuši Singapūras dolārus. Kā izrādās Little India nav īstā vieta, kur kaut ko tādu meklēt. Ap 7 no rīta atrodam vientuļu Starbucks, vēlāk divas stundas brienam uz hosteli, kur aizmiegam recepcijā, jo pirms diviem neviens numuriņā mūs netaisās laist.

Singapūrā viss notiek pēc plāna. Ja darbs sākas plkst. 9.00, tad pirmās kafijas vietas atvērās tikai ap 8 no rīta. Ja rakstīts, ka iečekoties istabiņā varēs tikai ap 14.00, tad tā arī būs, neskatoties uz to, ka istabiņa jau ir brīva un uzkopta. Ja rakstīts, ka te nevar smēķēt, košļāt košļeni vai izmest atkritumus, tad nemaz nenodomā darīt citādāk.DSC06080LRM_EXPORT_20180122_231841Nokļūstot Singapūrā, īpaši pēc netīrās un haotiskās Kambodžas, kontrasts ir milzīgs. Šķiet, ja es ar baltām zeķītēm, izskraidīšu visu pilsētas centru, tās vēljoprojām būs tīras kā tik tikko uzsnidzis sniegs. Saku Reinim, tāda sajūta, ka ejot pa ielu, kāds visu laiku uzpūš smaržas. Tik tiešām Singapūrā smaržo kā milzīgā botāniskajā dārzā. Apstādījumi ir visur – debesskrāpju terasēs, saliņās starp ielām, tirgos, kafejnīcās…DSC06183DSC06077Singapūras centram cauri vijas vesela parku sistēma, kuru nošķir ūdeņi, tiltiņi vai maģistrāles. Labākais transporta veids ir MRT (metro), kas, zinot šīs mini valsts ekonomiku, ir pat samērā lēts. Svaigi spiesta apelsīnu sula ir lētāka par ūdeni – apmēram 2 eur par 300 ml. Kafija maksā vidēji 6 eur. Ķīniešu kvartālā var paēst pa 3 eur, bet ēdiens šķiet, maigi sakot, švaks. Normālā vietā bez 15 eur par maltīti netiksi cauri. Nerunājot nemaz par smalkiem restorāniem, kuru Singapūrā ir ik uz soļa. Tāpat arī visnīcu te daudz. Slavenākā no tām teju kļuvusi par Singapūras simbolu – ietver sevī gan kazino, lielveikalu, spa un bārus. Marina Bay Sands – atgādina milzu laivu un rotā Singapūras suvenīru kartītes.LRM_EXPORT_20180122_232658sdrSingapūra nav tipiska aziātiska valsts. Sajūsmā spiedzu – sajūta kā Ņujorkā, tikai satiksme kā Ogrē, viss tīrs, smaržīgs, skaists. Neredzējām nevienu bezpajumtnieku, pārblīvētu miskasti vai izplūdes gāzēm piepūstu ielu.LRM_EXPORT_20180124_181059LRM_EXPORT_20180123_194725Izbraukājot visu Dienvidaustrumāziju, šķiet kaut kā neticami, ka pirms gadsimta Singapūra bija nabadzīgs zvejnieku ciemats, kas piederēja Malaizijai. Tagad tur pietrūkst tikai lidojoši automobiļi un cilvēki sudraba triko. Pretēji Arābijas pussalas valstīm, Singapūrai nav ne bagātīgi derīgie izrakteņi vai lielas teritorijas, tās attīstība ir panākta ar pragmatisku strādāšanu un gudriem valstiskiem lēmumiem. Šobrīd valstij vislielākos ienākumus nes tūrisms, kravu pārvadājumi un finansu sektors. Pateicoties Singapūras pirmā premjera Lī Sjaņluna autoratīvajam, taču gudrajam vadīšanas stilam – ostas pilsēta pārdzima Āzijas metropolē. Sjaņluns cīnījās par korupcijas izskaušanu, algu palielināšanu, likumu izstrādi un milzīgām investīcijām izglītības un pilsētvides attīstībā. Viņš bija gudrs jurists un spēcīgs vizionārs, kurš mūžībā aizgāja 2015. gada sākumā. Protams, daļa iedzīvotāju pārmet viņam milzīgo kontroles garu un vārda brīvības ierobežošanu, bet rezultāts šādam stingram vadības stilam ir visai iespaidīgs. Viņa iesāktās vadlīnijas turpina vecākais dēls, un šķiet Singapūra savā attīstībā nebūt netaisās apstāties.AirBrush_20180124001955DSC06200Singapūras iedzīvotāju šķīvis ir tikpat krāšņs kā Kualalumpurā. Ielās sastapsi – indiešus, malaiziešus, indonēziešus, ķīniešus un rietumniekus, galvenokārt, britus. Valsts valoda ir angļu, taču apkārt var dzirdēt visu iepriekšminēto tautību valodas. Arī reliģijas te var sastapt visas – ierastās budisma pagodas, jaucas ar maziem hinduistu templīšiem, mošejām un kristietībai raksturīgajām baznīcām. Pieņemu, ka šeit, atšķirībā no citām Āzijas valstīm, var sastapt arī ateistus. Tomēr šķiet, ka singapūrieša galvenais dievs tomēr ir darbs. Šajā Āzijas salā dzīves dārdzība ir patiešām augsta. Tāpēc lielākā daļa laika singapūrietis pavada darbā. Kad izejam ielās, brīnos, cik maz cilvēku, izrādās visi ir ofisos. Uz ielām redzami tikai tūristi un kāds vietējais, kas ātri iekož maltīti, lai atkal varētu rakties iekšā papīru kaudzē, kompjūtera ekrānā vai biznesa sarunās. Sajūta, ka arī ar dažādām mākslas un kultūras nozarēm singapūrieši ir uz tu. Ja neskaita dažus rūpīgos grafiti uz māju sienām, tad pieņemu, ka mazajiem iedzīvotājiem lielākas iespējas pēc skolas doties uz matemātikas pulciņu, nevis spodrināt otas mākslas skolā.LRM_EXPORT_20180123_000420Singapūra ir skaista, un manam estētiskajam garam pieņemama, vai ar savu radošo personību un piedzīvojumu garu tur tiktu pieņemta, dziļi šaubos. Toties, kā tūristam, must see! Lidojam uz Londonu, lietu un ziemu.

AirBrush_20180122234008

Noslēgumā – haotiskie tips and tricks

  1. Vīzas kārtot jau Latvijā – respektīvi, sūtīt uz tuvāko vēstniecību, kas, man šķiet, Latvijas gadījumā ir Oslo. Tas aiztaupīs ilgu gaidīšu lidostas rindās vai vietējās vēstniecības, kā arī garantēs, ka iedotā vīza ir īsta. Protams, mūsu gadījumā tas nederēja, jo nebijām saplānojuši ceļojumu, plūdām pa straumi.
  2. Nekur nav norādītas cenas, tātad par visu jākaulējas. Cena, ko sākotnēji pasaka tirgotājs, ir vismaz 4x zemāka. Kaulēt var pilnīgi visu – pat transportu, naktsmājas un ēdienu. Reinis bija kaulēšanās meistars. Man gāja grūtāk.
  3. Ja gribas ietaupīt uz ēšanu, lielpilsētās, lielveikalu pēdējā stāvā, vienmēr ir atrodami Food Court, kur var pieēsties par nieka 1 – 3 eur.
  4. Salās un laukos nav jābaidās ēst uz ielas. Protams, var uzķerties uz visādiem brīnumiem, bet kopumā ielu ēdiens ir pasakains.
  5. Daudz kur lielveikalu kā tādu nav, ir tikai tirgus. Ja tos tomēr manāt, tie ir pārcenoti tūristu auditorijai tendēti veikaliņi.
  6. Ja nezini, kas tā ir par gaļu, neēd! 😀 Āzijā cep ne tikai liellopus un vistas, bet arī suņus, žurkas, kaķus, da visu, kas kustas. Bet es dramatizēju, pārsvarā jau gatavo no zināmiem lopiem. Principā, ja iekšējā balss saka, ka kaut kas tu nav, tad labāk neēst.
  7. Ēdienu ieteicams ēst asu, sākumā būs neliela raudāšana, šķaudīšana un šņaukāšanās, bet tad ķermenis pierod. Tas palīdz pret visu nehigiēnisko vidi. Mēs pie lielām vēdera kaitēm tā arī netikām, manuprāt, pateicoties tam, ka vienmēr teicām – mums spicy, spicy.
  8. Naktsmītnes bieži vien var atrast vienkārši staigājot un jautājot cenas, īpaši salās. Tā tikām pie foršām mājām par nieka 4 eur naktī.
  9. Meklējot naktsmītnes Booking, Agoda, Hostelsworld, Airbnb u.c. saitos, bilde bieži vien neatbildīs īstenībai, labāk aiziet un apskatīt. Tā mēs Ziloņu salā gandrīz rezervējām bungalo pie sīcoša un spalga trokšņa.
  10. Ar taksistiem un tuk-tukistiem jābūt stingriem savā pārliecībā par to, cik braucienam jāizmaksā. Labāk pirms tam jau noskaidrot, kāda ir vidējā cena, katrā vietā tā ir citādāka.
  11. Arī tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir haosā, visi piesienas, visi cenšas apkrāpt, ir jāsmaida un dzīve jāuztver vieglāk.
  12. Pirms braukšanas ir vērts iepazīties ar populārākajiem skamiem, bet, ceļot patstāvīgās bailēs, arī nevajag. Vienkārši jāsargā mantas un sevi, jāklausa intuīcijai un jābauda piedzīvojums.
  13. Vienmēr jāpārskaita izdotā nauda – viņi ļoti bieži izdod mazāk, nekā vajag.
  14. Ļoti palīdz, ja sadraudzējaties ar kādu vietējo. Tā mēs tikām pie lētāka transporta uz lidostu un daudz labiem padomiem. Kā arī tā tik pa īstam vari nogaršot tās zemes kultūru.
  15. Iesaku daudz staigāt – tad var ieraudzīt vairāk, nekā tūristu ceļveži piedāvā.
  16. Ir vērts iegādāties Revolut bankas kartes, kuras strādā ar aplikāciju, kas par brīvu konvertē valūtu.
  17. Mums nebija veselības apdrošināšana – jo uz 2 mēnešiem sanāca bargs cipars. Bet tas ir katra paša ziņā – vai iesaku neņemt veselības apdrošināšanu, noteikti, nē, tomēr arī bez tās var ceļot.
  18. Nebijām arī veikuši vakcīnas – malārija, hepatīti, vēdera tīfs utt, jo konceptuāli esmu pret tām. Bet katram savs, ja ļoti baidies, ko saķert – neriskē.
  19. Naudu mainījām tur uz vietas, lielas summas apkārt nenēsājām. No bankomāta vienā reizē vairāk par 200 eur nekad neizņēmām.
  20. Visas vērtīgās lietas nēsājām līdzi, Reinim tā bija kamera. Es neko vērtīgu līdzi neņēmu – rotaslietas, dārgus pulksteņus, PC utt. Nav ko izaicināt likteni. Bez tam tajā galā neko tādu nemaz nevajag.
  21. Vispār mums līdzi bija ļoti maz mantas, un tas ir būtisks ieteikums. 2 mugursomas un viss. Man bija 4 kleitas, šorti, un 2 t-krekli, Reinim vēl mazāk. Arī šampūnu, ziepes un kokosriekstu eļļu pirku tur uz vietas. Vienīgais, ko ņēmu no Latvijas, bija sauļošanās krēms, sejas krēms, tuša un viena sarkana lūpu krāsa. Protams, dzīve bez fēna maniem matiem bija izaicinājums, un, kā izrādās, tie man ir lokaini un uz visām pusēm.
  22. Drēbes mazgāju ar rokām, bet tur pieejami ir arī ļoti lēti drēbju mazgāšanas servisi.
  23. Tāpat, uz ceļojuma beigām, kad iepirkti bija dažādi suvenīri un pa kādai kleitai, somas šķita par smagu.
  24. Masāžas – ārprāts, tur vārdiem trūkst vietas, par nieka 7 eur var dabūt tādu masāžas katarsi, ko nav iespējams aprakstīt. Tā ir lieta, kam naudu nevajag žēlot.
  25. Jāklausa intuīcijai, nav jābaidās no nezināmā, ir vienkārši jāiet dzīvē, nost no tūristu iecienītās takas. 

Desktop4Valūta:

Taizeme: Bati. 39 bati = 1 eiro

Kambodža: Amerikas dolāri un Rieli. 1.23 dolārs = 1 eiro,

Vjetnama: Dongi. 27 000 dongi = 1 eiro (jutāmies, kā miljonāri, jokojāmies, piemēram, Reinis man teica  – “Mīļā, aizej izņem 2 miljonus”, vai es Reinim – “Mīļum, šeit pārāk dārga kafija 50 000”.

Malaizija: Ringiti. 5 ringiti = 1 eur

Singapūra: Singapūras dolāri. 1,60 dolārs = 1 eur

Lētākās naktsmītnes: ap 4 eiro par nakti viesu mājā Pnompeņā, tālu no centra.

Dārgākās naktsmītnes: ap 32 eiro, bet tā bija viesnīca ar sātīgām brokastīm, trenažieru zāli un baseinu uz jumta. To paņēmām pirmajām naktīm, lai Reinis atpūstos pēc darba maratona, un mēs atkoptos no lidojuma.

Desktop3

Ēdienreizes vidējās izmaksas: aptuveni 8 eiro abiem, ar augļu smūtijiem, uzkodām un sazin vēl kaut ko sagribas. Ēdām labi, uz ēdienu netaupījām. Ja gribas to darīt, viens cilvēks var paēst arī par 1.50.

Taksis: Ziloņu salā brauciens uz citu salas pusi, pikapa kravas kastē – 7 eur abiem, Kambodžā tuk-tuk vidēji 3 – 5 dolāri, ja gribi pārvietoties kaut kur pa pilsētu, toties tuk-tuk noīrēšana visai dienai vidēji 20 eur, Vjetnamā taksis vidēji 1 dolārs par kilometru. Platības visur nav nekādas mazās, par spīti tam, ka esam kaislīgi staigātāji, un katru dienu nostaigājām vairākus kilometrus, bieži vien bija jābrauc.

1 brauciens autobusā uz citu pilsētu: 6 – 17 eur, atkarīgs no kilometrāžas.

Mēs kopā par 52 dienām un lidmašīnas biļetēm uz otru pasaules galu iztērējām apmēram 3,500 tūkstošus eiro.

700 no tiem bija lidojumi abiem.

Rīga – Oslo, Oslo – Bangkoka

Singapūra – Londona, Londona – Rīga

Stāstu vakarā mums daudzi uzdeva jautājumu – kā tik lēti?

Pirmkārt, mums nebija noteikti datumi, kad jāatgriežas Latvijā, tāpēc lidojumu mājup, piemeklēju pēc lētākās cenas. Otrkārt, mana lidojumu metode ir kombinēt lidojumus pašai. Respektīvi, sākumā meklēju lidojumu uz Bangkoku no kādas no Eiropas pilsētām. Nereti vislētākie lidojumi ārpus Eiropas ir tieši no Olso, Londonas, Ķelnes, Berlīnes, Helsinkiem, Madrides, Diseldorfas, Barselonas, Lisabonas, vai arī no Maskavas vai Kijevas. Citkārt der paskatīties arī caur tādām valstīm kā Gruzija vai Turcija. Nu, un tad pielāgoju, kā tikt uz Rīgu. Biļetes pērku pa tiešo no aviokompānijas, nevis visiem skyscanner, kayak, momondo and so on. Tās ir labas meklēšanas programmas, bet nereti pircēju aizved uz kādu neuzticamu avotu, vai uzliek savu procentiņu.

Visvairāk naudas mums aizgāja transportā, jo nejutāmies droši uz motocikla, tāpēc bieži pārvietojāmies ar taksi, kas tajā galā ir bezdievīgi dārgs prieks. Taxify ir pupu mizas, āzietis, kas nebrauc pēc skaitītāja, un pat ja to ieslēdz, met tādus līkumus, ka maz neliekas, ir īsts nervu pārbaudījums. Pieveicām arī lielas platības – autobusiem, lidmašīnām, prāmjiem.

Mums summiņa savācās arī par vīzām – Taizemes, Kambodžas un Vjetnamas, rupji rēķinot uz visām kādus 300 eiro nolikām.

Tā kā mainījām plānus, lidmašīnas biļetes uz Malaiziju izmaksāja savus 70 eiro. Un vajadzēja piepirkt bagāžu gan lidojumam uz Londonu, gan nākamajam mājup. Arī Londonā bija jāpavada 14 stundas un jāpārbrauc no Getvikas uz Lūtonu, kas izmaksāja 50 eiro.

Vienmēr jārēķinās ar šādiem neparedzētiem izdevumiem, par to mēs mazliet bijām piemirsuši, tāpēc pēdējās trīs dienas Singapūrā bija nedaudz saspringtas.

Par naktsmītnēm visa ceļojuma laikā (52 dienas) atstājām apmēram 400 eur. Naktsmītnes vidēji maksā 8 eur. Var atrast arī par 4 eur gultasvietu hostelī, tai pat laikā mēreni labā hotelī, ar niecīgām brokastiņām, bet baseinu, savu numuriņu, vannas istabu utt., nakti var dabūt pa 15 eur.

Kafejnīcās vidēji paēdām pa 7 eiro abi, uz ielas to varēja izdarīt pa 2 eur, restorānos atstājām no 20 – 30 eur. Pirkām arī visādus našķus, augļus, smūtijus, kūkas, kafijas – viss tas nemanot apēd naudu.

Vidēji 100 eur aizgāja ieejai un tuk-tukam Ankorvatā, tāpat maksājām par džungļu parku Ziloņu salā, kokteiļiem jumta bāros, lai fotografētu pilsētu no augšas, metro, prāmjiem, masāžām utt…

Ja man jāsaka godīgi, divatā var arī mierīgi izbraukt vēl lētāk. Mēs sev neko neliedzām, vismaz tāda bija sajūta. Citkārt paēdām kādā glaunākā vietiņā, lietojām arī alkoholu, nopirkām pa kādam suvenīram. Dozējām savu hosteļu dzīvi ar smalkākiem hoteļiem. Dzērām kafijas, ēdām kūkas, pirkām kleitas. Es jau tomēr esmu maza modes mīle, un dzīvot 5 kleitās divus mēnešus man nebija viegli. Ceļojuma otrā pusē pat sāku kombinēt Reiņa drēbes, lai tikai nebūtu jāvelk tā pati kleita jau piekto reizi pēc kārtas.

Ja esat gatavi uz tādu riktīgi minimālu dzīvesveidu – ēdot uz ielas, paliekot tikai hosteļos, braucot ar mocīti un nepērkot hlamus, tad izceļoties pa Āziju var neticami lēti.

Kāda ir pēcgarša? Brīnišķīga. Ceļošana ir bagātība, ko neviens nespēs atņemt. Stāsti, atmiņas, kopābūšana. DSC05732