Pienāk autobuss Ērgļi – Rīga

video 037

Divpadsmit, trīspadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit – šoferītis ierastā tonī aicina iekāpt pasažieriem. Mana vieta ir divdesmit devītā, atsēdusies uz betona apmales, iekšēji līksmoju par to, ka divas stundas nebūs jāstāv kājās, sēdēšana autoostas uzcepinātā asfalta gaisā ir beigusies, un brīvdienas paies pie vientuļa ezera ar izslēgtu telefonu.

Pēdējo divu gadu laikā mana starppilsētu autobusu pieredze koncentrējas Vidzemes augstienes virzienā, agrāk ierastais Zemgales līdzenumu maršruts sarucis līdz nebūtībai. Ar Valles autobusu bija tā, kā pie kārtīgiem latviešiem piederas – visi klusi, savās domās ierakušies, brauc uz māju pusi. Augstākais emociju izpausmes brīdis – telefonsaruna par neizslauktu govi vai tirgus zivi, kas iegādāta mājās palicējiem. Bet, neskatoties uz dažu kilometru starpību, vidzemnieks ir daudz naskāks uz draudzēšanos. Ne vienu vien reizi man blakus beņķī ieveļas kāds kolorīts tips un uzsit klču par skaistajām latviešu meitenēm, manu attiecību statusu un tuvāko zaļumballi. Būtu grēks izlaist faktu par vienmēr līdzās esošo kočiku – rumkoliņu, vai vēl kādu no tiem spirtotajiem stikla pudelīšu brīnumiem, ko, par laimi vai nelaimi, man ir nācies baudīt tikai vienreiz, bet, kā redzams autoostas kuluāros, 2015. gadā tie ir vairāk cieņā, nekā skolas laikā redzētās dvuļas.

Sākumā šķiet, ka šis brauciens būs līdzīgs kā citi. Blakus jau nometas vīrs, kuram autobusa krēsls ir krietni par mazu, tad nu es savā laipnībā paceļu rokturi, ieraujos ciešāk pie loga un pat neuzmetu lūpu, kad man kleitas mala ir spēcīgi jāizstumj no blakussēdētāja smagās pēcpuses. Labi, tas nu darīts, autobuss ir sācis savu gājienu Ērgļu virzienā, un izskatās, ka zivis šajā 30 grādu karstumā visiem ir bijis prāts atstāt Daugavas pievārtē. Kā saka – vakars ir sācies necerēti labi. Esam jau ieripojuši Krastenes plūsmā, kad blakussēdētājs (stāsta raitākas virzības vārdā sauksim viņu par Vilni) sāk nemierīgi knosīties. Roka gar roku, kāja gar kāju, kāda tur mierīga sēdēšana… roka jau līdz pusei somā, kad beidzot ieraugu īsto mantu, kas Vilni darījusi nemierīgu – degvīns „Latvija” – saulē sakarsis, dzidri miedz ar aci, lai tik atver. „Krrrrik” – Vilnim piektdienas vakars ir sācies, mani tikai izbrīna fakts, ka uzdzeramais un uzkožamais iet secen. Bet, ko nu es zinu, varbūt līdz „Latvijas” buķetes izbaudīšanai manām Rīgas dīvas garšas kārpiņām vēl ir kur augt. Labi, dzeram šņabi, bet vairs neknosāmies – katram mākonītim ir zelta maliņa.

Ieripojam Pļavniekos, nopūšos, ir pagājusi tieši stunda, un mēs vēl esam Rīgā. Pietura, autiņā iespiežas vēl ducis cilvēku. Uz aizmuguri piesardzīgi tipina vīrelis, stiepdams divas riteņa riepas, kas ir uz mata tikpat melnas kā vīra rokas, vaigu gali un piere. Realitātes apziņas labad jāsaka, ka jaunpienācējs arī tā ne visai ož, bet nu vairāk pēc laukiem, nevis piektā tramvaja bomžuka, kurš nokāries ar maisiem, iespiedies trešā mēneša netīrumu iestīvinātajās ūzās. Bet ko vidzemnieks, neies jau pagriezt galvu citur, lai ievilktu gaisu, nē, protestēs par gaisa kvalitātes neesamību! Man aizmugurējā sēdeklī sarosās par sevi pārliecināts valsts ierēdnis (sauksim viņu par Aldi), un visam autobusam skaļi paziņo: „Nenāc te! Tu smirdi! Šitādus smirdekļus paņem aiz švabres un izmet ārā!” Tā lūk! Nav gan zināms, kas ir tie labie darba darītāji, kas visus smirdekļus tad sviež ārā no braucoša autobusa, bet, lai nu tā būtu, ņem aiz švabres un masveidā met tik ārā. Par to, kurā brīdī tu no parasta lauku cilvēka kļūsti par smirdekli, es tā arī netiku apgaismota, bet stāsts jau šeit tikai sākās.

Aizmugurē gan pamostas saprāta balss, kas uz šādu necieņu un agresiju, nespēj latvietīgi nodurt galvu: „Ko tu te muldi, cilvēks pēc darba nav paspējis nomazgāties, tu nekad dzīvē neesi īstu darbu darījis, vai?” Aldim uz to nav divreiz jādomā, jo ne jau par smirdēšanu te vairs runa, bet par to, ka cits, re, lauķis atļaujas pretim pukstēt: „Šis jau ir trīs dienas nemazgājies, paskaties kādas mellas rokas un tā smaka, manam dēlam nav jāosta tādas smirdoņas, šitādam uz kāpnēm jāsēž, vai jāmet ārā!” Nu, sapratām, ka tu visus gribi mest ārā, es gan tev labāk ieteiktu braukt ar personisko automašīnu, nevis starppilsētu autobusu, ja gribi, lai dēlēnam pienācīgas smaržas virmo gaisā, bet ko nu es, rīdziniece, kas knapi nevar novaldīt smieklus par esošos situāciju, mācīšu Aldi, ka 3 eiro cenā gaisa atsvaidzinātājs nav iekļauts. Arī Vilnis ierāvis kārtīgu malku dzimtenītes uz mutes nav kritis: „Aizver muti, citādāk dabūsi pa tāsi, dirsgrabulis tāds!” Un mana sirds līksmo, dirsgrabulis, ne ta lops, su..a, vai vēl kāds cits Rīgas centra leksikā iemīlēts vārds, bet vidzemnieku dirsgrabulis, pareizi, Vilni, es ar tevi, Blaumanim vismaz nav jāapgriežas kapā, kad tu lamājies!

Aldis jau pietūkušu, sarkanu seju spārda mana krēsla apakšmalu: „Kurš tad man būs tas tāsdevējs, man tādi daudzi bijuši!” Njā, jau sen tiek aizmirsts nelabi smaržojošais pasažieris, tagad tikai svarīgi, kurš ta dos pa to tāsi. Es jau sāku rēķināt, ka principā, esmu vistuvāk abu vīru tāsīm, un vai beigās pati netīši nedabūju pa savu tāsi. Vilnis jau pavisam uzvilcies, mēģina pat apgriezties krēslā otrādāk, bet masa neļauj: „Var redzēt, ka daudzi tevi klapējuši, no šitādiem mudakiem viss sākās, bļ..ģ, kas tu par latvieti, tu jau nav latvietis, tāds puskrievs!” Re, re, Vilnis man iemāca daudz – pirmkārt, visa ļaunuma sakne ir Aldis, no viņa viss sākās, otrkārt, rusifikācija un Rīgas ietekme arī Vilnim ir skādējusi, jo cīņas karstumā izsprūk b vārds, treškārt, ir arī ļaunākas lietas par dirsgrabuli, tie ir puskrievi.

Aldis dusmu lēkmē jau gandrīz savu sārti piesarkušo dēlēnu izspiedis no vietas, un, paskat, kur ne, ceļas jau stāvus: „Ko tu pa krievu nosauci? Izkāpjam ārā! Šmurgulis tāds!” Piedod, Aldi, mēs esam braucošā autobusā, tā kā gan ar to sākotnēji gribēto ārā mešanu, gan ar tagadējo ārā kāpšanu un izrēķināšanos būs vien jāpagaida. Sorry… Jāpiebilst arī, ka neesi īsti precīzs savos izteikumos, par krievu tevi Vilnis gan nenosauca – par puskrievu, galīgi nokaitinājis viņu laikam neesi. „Psihs, ar tādiem nav vērts!” nobubina Vilnis un uz bēdām iemalko sirdsskaidro dziru. Lol nau verc, nodomā pārējie iesaistītie, un autiņā iestājas klusums.

Aldim zvana telefons, nav laika kasīties ar lauķiem, jārisina ierēdniecības problēmas – cik saprotu par nēģeriem, Mūrniece kaut ko salaidusi grīstē, un tagad Alda partijā būs šķelšanās – vieni par nēģēriem, otri pret. Aldis, protams, pret, ne viņš puskrievs, ne pusnēģeris, tīrs latvietis un vēl pietam smaržīgs!

Vilnim arī iezvanās telefons: „Jā, jā, braucu mājās, es tev šprotītes nopirku i kefīriņu, jā, 13 eiro iztērēju, nu, nedusmo, kāda jēga ta dzīvot, ja nevar labi paēst…” Vilnis atkal saskumst, par tiem 13 iztērētajiem eiro, par to, ka mājās nepriecājas par šprotēm, ierauj “Latviju” un paslepus lasa manu veco „Ir”, pagriežu lapu uz Viļņa pusi un domāju, es vakar par manikīru samaksāju 12 eiro, tā dīvaini paliek…


4 thoughts on “Pienāk autobuss Ērgļi – Rīga

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s