Smieklīgi vai bēdīgi – prosta po ruskij…

Šodien tēvs padalījās ar kādu dziļi smieklīgu audioierakstu. Sapratu, ka būtu grēks nepalaist to interneta varenības plašumos. Un tā, sēžot mājās ar noķertām iesnām un citiem aukstuma jaukumiem, man kopā savijās visa pēdējā mēneša laikā uzsūktā informācija.

Kāpēc es ķeros klāt tik pinķerīgiem un diskutabliem jautājumiem, kas zina, nagi it kā īsti neniez atrast savā blogā DELFU komentārus, bet šķiet, ka viedoklis jāpauž.

Redziet, Aldis ir telemārketinga “guru”, i kuponus, i kļub pieci kartočku notirgos, toties Nataļja, kopš šī liktenīgā zvana, klausuli nepazīstamiem numuriem, nu nekad necels.

Protams, bēdīgā par to, ka Aldis nespēj atcerēties, ko tad tas “kupi” nozīmē, ir fakts, ka Nataļja absolūti neuztver da jebkādu informāciju valsts valodā. Un tādas Natālijas dzīvo man kaimiņos, stāv ar mani Rimi rindā un balso par Saskaņu, ja Putins iebrauktu ar savu tanku Natālijas dārzā, viņa to mājās aicinātu un ar boršču pacienātu – tādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Ārlietu Ministrijas veiktās aptaujas dati rāda, ka 7% Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo latviski nezina ne ā, ne , rupji rēķinot, krievvalodīgiem mums ir puse sabiedrības, un 7% no tiem nespēj veikalā maizi valsts valodā nopirkt !!! Es absolūti nesaprotu vienu lietu, kāpēc valsts finansētai pamatizglītība Latvijā nav tikai un vienīgi valsts valodā – kas ir latviešu. Tas ne vien garantētu sabiedrību, kas neizaug divās informācijas un komunikācijas grupās, bet arī veidotu paaudzi, kurai būtu vienādas iespējas piedalīties Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Nemaz nerunājot par faktu, ka bērni ātri vien viens otram iemācītu savas ģimenes valodu. Krievu skolas tikai veicina sabiedrības šķelšanos un glorificē padomju laika kultūru, vēsturi un paražas. Un tad mēs brīnāmies par tādu Nataļju, kura ir pilnīgā šokā, ka Latvijas valstī, viņai tiek pārdots latviski. Jāpiemin, ka nav jau tā, ka  šo gadu laikā absolūti nekas nav darīts – 2004.gadā pieņēma reformu, kad mazākumtautību skolās ieviesa jaunu valodu proporciju – kopš tā laika 60% priekšmetu pasniedz latviski, bet 40% krieviski. Man jau šķiet, ka ar to ir par maz, zinot, ka patiesā situācija krievu skolās daudz ko nemainījās.

Ģimenēs taču neviens neaizliedz runāt kaut vai pupiņvalodā, ja kādam tā tīk. Pamatizglītību apgūstam valsts valodā un tad piemācāmies kaut vai korejiešu valodu, nu, lūdzu, kaut septiņas papildus valodas! Gribu vēlreiz uzsvērt, ka man nekas nav pret krieviem, no sirds nekas (!!!), pazīstu ļoti daudz burvīgus cilvēkus, ar tādām pārmantotām īpašībām, kas kokainajam latvietim bieži vien pietrūkst kā ēst. Bet ne jau par tautību te ir runa. Angļiem ir tāds teiciens saistībā horoskopiem –

P: “Es esmu stūrgalvīgs auns, tāpēc tā rīkojos!”

M: “Nē, Pāvel, tu esi stūrgalvīgs idiots!”

Saprotiet, horoshopa zīme, tāpat kā tautība, nav attaisnojums stulbai rīcībai. Debili rīkojas kā latvietis, tā krievs. Bet valsts, kas domā par savu nākotni, nefinansē izglītību kaimiņvalsts valodā – tieši tik vienkārši.

Runājot par to pašu Aldi, viņš ir dzīvs piemērs tam, kas notiek otrā flangā – latviešu skolās. Tur ar nepareizi saprastu patriotismu, manuprāt, esam iebraukuši otrā grāvī. Es nevēlos šeit iedziļināties Latvijas izglītības sistēmā kā tādā (tas ir smags, ļoti komplicēts un, man personīgi, sāpīgs temats, kas prasītu vairāk nekā paviršu bloga ierakstu), bet, tīri primitīvi aprēķinot – Latvijā krievu valodu latviešu skolās apgūst aptuveni 60 000 jauniešu, to viņi mācās sešus vai septiņus gadus, trīsreiz nedēļa, toties kāda ir patiesā situācija samērā viegli var izprast “Aizliegtā paņēmiena” sižetā. Neatstāstīšu, pietiekami interesants gabals, lai noskatītos. Rezultāts galā ir tāds, ka daudz maz progresīvs krievu tautības jaunietis, kas apguvis latviešu valodu kaut cik lietojamā līmenī, ir galvastiesu konkurētspējīgāks darba tirgū, par latvieti, kurš izdomāja nemācīties krievu valodu, jo tas nav stilīgi. Šī brīža situācija rāda, ka darba devējiem krievu valodas zināšanas šķiet pašsaprotamas, tajā pašā laikā ir izaugusi paaudze, kas krieviski runā slikti vai nerunā nemaz. Attieksme pret krievu valodu Latvijā ir neveselīgi politizēta, un millenium paaudze (es tai skaitā) esam tikai zaudētāji šajās politikas krustugunīs. Muļķīgi būtu ignorēt Lielā Lāča blakus esamību. Valoda ir bagātība, neraugoties uz tik sāpīgo vēsturisko kontekstu. Protams, vieglāk ir pateikt – “man riebjas visi krievi” – nekā piespiest sevi apgūt kirilicu. Es pa telefonu Gaļinai Ludzā prastu pārdot Dormeo matraci, bet Dostojevskis oriģinālvalodā man sagādā absolūtas galvassāpes. Man bija tāds ieradums mainīt skolas, un nācās apgūt vācu, franču vēlāk arī spāņu valodu, tagad atskatoties, gribas sevi norāt par tik muļķīgu rīcību. Lieki piebilst, ka no vācu un franču valodas atceros tikai dažas zilbes, tikai tā iemesla dēļ, ka, lai būtu jēga no valodas, tā jāpraktizē. Tāpat arī uzskatu, ka sākt mācīt otro svešvalodu no 5. jeb 6. klases ir neproduktīvi – skaidri apzinoties, ka vislabākais valodu mācīšanās laiks bērnam ir līdz plus/mīnus 12 gadiem, līdz ar trauksmainā tīņu vecuma iestāšanos, perfektas valodas apguves iespējas jau ir stipri nokavētas.

Es nepiedāvāju spožus risinājumus, tikai saku, ka sajaucot šīs abas karojošās grupas, mēs varbūt tiktu pie neticamām draudzībām un vieglākas valodu apguves. Jo šī brīža situācija, laika progresijā, ne pie kā laba nenovedīs – vismaz Latvijai noteikti ne.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s