Buenas tardes, Portugāle – tavos apskāvienos gribas atgriezties!

Portugāle ir tāds vēl nesabojātais Eiropas nostūris, kurš tūristu garšas kārpiņām iemīļots kļuvis tikai pēdējos gados. Ja pirms gadiem trīs visi skandināja Gruzija, Gruzija, tad tagad facebook lētie lidojumi kliegtin kliedz Porto un Lisabona! Bet ne jau modes kliedziena vadīta es nokļuvu šajā paradīzes nostūrī.

Atzīšos – man traki bail no ūdens, īpaši no tāda, kur pirkstu gali nesniedzas līdz dibenam. Kā jau vairumam mūsu psiholoģisko robu, arī šim saknes meklējamas bērnībā, kad pārgalvīgi lecot no katamarāna Baltijas jūras ūdeņos, nesamērīju savu garumu ar ūdens dzīlēm, un mazlietiņ noķēru bezpalīdzīgu paniku slīkstot. Nekas diži traks ar mani nenotika – tikai maza, nekontrolējama tumsa un daudz ūdens plaušās. Bet, re, liela būdama, nelabprātīgi lienu ūdenstilpnēs – īpaši tādās, kur jākrīt. Bet, kā jau ar visām lielām bailītēm – vienīgais vaids, kā no tām tikt vaļā, ir sakost zobus un skatīties tām tieši acīs.

5Tie, kas ar veikošanu ir uz jūs, īsi izskaidrošu – ir ūdens, ir laiva ar motoru, ir striķis, pie kā turēties, ir veste, kas tevi tur uz ūdens, ir kāds gudrāks par tevi, kas saka priekšā lietas, un tad ir snovbordveidīgs dēlis, kurš, pie pareizām kustībām, slīd pa ūdens virsmu kā pa pūderainu sniegu. Šajā stāstā galvenais atslēgas vārds ir – “pie pareizām kustībām”. Ceļojuma laikā, tiku tikai līdz “kustībām” un pie “pareizām” man vēl daudz jāstrādā – bet šā kā tā, bailes no ūdens tumsas mazliet pārvarētas, un kāds nesteidzīgs brīdis brīvības ar dēli arī noķerts. Katrā ziņā sarīt ūdeni plaušās nav tik traki, kā mans prāts to bija uzzīmējis – paklepo, savāc sevi un mēģini atkal. Sportā itin viss kā dzīvē, krīti, celies, krīti, celies – tikai tā var noķert to īsto dzīves garšu.

6Portugāle ir viena apbrīnojami skaista vieta. Tā, ka gribas nostāties kalna galā un kliegt, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Klinšainas piekrastes ar zilganzaļu okeāna ūdeni, alas, kuru klintsakmeņi zeltaini zaigojas vakara saulē, izkaltuši pauguri, it kā sargādami, ieskauj kristāldzidrus ezerus, ūdens aizmirstas upju gravas, vientuļi koki, smaržīgi eikalipti, un saule, ak, latvietim tik trūkstošā saule, kas dienās dedzina ādu, bet vakaros visu ieskauj dūmakainā gaismā.  Un arhitektūra – skaista savā vienkāršībā un vienkārša savā skaistumā. Balsinātas sienas – zilas, zaļas, oranžas logu, durvju ailas. Rakstainas flīzītes un dakstiņi uz jumta dzegas. Ko gan vairāk tādam arhitektūras nūģim kā man vajag. Neko – pastaiga pa Portugāles ciematiņu – un bērns laimīgs.

2Portugālē – līdzīgi, kā jau manis aprakstītajā Spānijā – viss ir chill. Dzīvojam tipiskā piejūras reģiona ciematiņā, kur lielākā daļa populācijas pārsniedz 60 gadu slieksni, bārā vienmēr iet futbols, un lielākā ciematiņa aktivitāte notiek pie veikala. Ko šodien darīs Havjērs, kā ko (?) – sēdēs pie veikala ar Pablo un skatīsies kā aug koki, pīpēs smaržīgu tabaku un dzīs jokus ar Konsuellu, kas tieši pirms siestas ies pirkt cukuru, lai uzvārītu tradicionālo tomātu ievārījumu. Tā lūk, visa dzīvība slēpjas mierā, paredzamībā, glāsamainā vakara saulē un sarunās.

Vienu rītu aizmūku no saviem ceļabiedriem, ar cerību noķert vietējo sajūtu. Kas meklē, tas atrod – ieklīstu ziedu apvītā pagalmiņā, kur skan tipiska portugāļu tautas mūzika un uz soliņa sēž mamma ar dēlu. Laimīgā kārtā dēls runā skaidrā angļu valodā, saku:“buenas tardes”, un mūsu starpkultūru komunikācija var sākties. Gar kājām glaužas melns mincis, un es stāstu, cik ļoti esmu aizgrābta par iespēju būt Portugālē. Mamma ietinusies sārti puķainā rīta kleitā, portugāliski man stāsta, ka viņu sauc Sāra, viņas dēls Migels ir atbraucis ciemos no Lisabonas, mācās par ainavu arhitektu. Grūti ar darbu tālāk no lielpilsētām, cer, ka atradīs darbu Faro, lai varētu parūpēties par mammu. Līdzīgi, kā pie mums – jaunieši izbraucot uz lielpilsētām. Portugālē visa dzīvība koncentrēta pie okeāna krasta, tas gals, kas tuvāks Spānijas robežām, ir diezgan izmiris un nabadzīgs. Portugāļi ceļus sakārtojuši pa Eiropas naudām un cer, ka ziema nebūs auksta, jo apkure ir reti kurā mājā. Tā lūk!

10Mūsu vasaras pagarinājumam tāda perfekta recepte – gulēšana pie baseina, sportiskākas aktivitātes rīta cēlienā un vakarā tāda mierīgi draudzīga ballīte. Lasu viegli izklaidējošu latviešu jaunāko literatūru, griežu dārzeņus, malkoju vīnu un pats galvenais – nedomāju par darbu. Nezinu, vai tik harmoniska esmu tāpēc, ka mīļotais vīrietis pie sāniem, vai tāpēc, ka vienkārši pēdējo gadu laikā esmu notvērusi to sajūtu, ka ikviena diena ir dāvana, bet tiešām baudu katru mirkli. Arī tos, kad bail lidot, tos, kad ryanair ir “mīļi/jauki/pūkaini” un aizmirsuši mūsu metāla putnam vienu detaļu, kā rezultātā ceļojuma afterpartījs tiek nosvinēts latviešu iecienītajā Dublinā. Neskumstu, ka pēc šīs vasaras veselības perepētījamām, enerģija ir uz pusi mazāk, nekā esmu pieradusi. Pasmejos par savu mēnesi veco telefonu, kas, pēc peldes baseinā, jau trešo dienu slīkst rīsos, uzsmaidu savām zilumainajām kājām un nedusmojos uz savu sāpošos galvu, kura visādu šķidrumu jaukšanas rezultātā, ir izdomājusi kļūt par spaini.

24 vispār ir tāds foršs vecums, kad tev maz “krata” tas, ko par tevi domā citi, un beidzot, beidzot tu sevi esi pieņēmusi tādu, kāda nu esi!

Latvijas aukstā migla bišķucīt aicina skumt un gribas atkal ceļot – bet jānopelna, viss labais jānopelna. Un vispār rudens taču ir neapraksāmi krāšņs un es tak traki mīlu dzīvi.


4 thoughts on “Buenas tardes, Portugāle – tavos apskāvienos gribas atgriezties!

  1. Kā pasaka…. stāst, kas liek vēlēties atgriezties Portugālē atkal un atkal.
    Ceru, ka spēji arī nobaudīt tradicionālos ēdienus un izlutināt savas garšu kārpiņas (:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s