Dokumentālists 2 jeb kā mēs nakšņojām pie Purva Velna

13536196_1191431650889042_544633316_n
Roku uz sirds liekot, varu apgalvot, ka vislabākās lietas dzīvē notiek spontāni – ja uz pasauli raugies atvērtu prātu, atmet savu stereotipu režģi un saproti, cik daudz tev vēl sevī jāmaina, lai attaisnotu savu esību uz šīs planētas.

Sēžu mājās ar izmežģītu potīti, sūcu melnu kafiju un gribu jums izstāstīt stāstu par Jāņiem, purvu, Latvijas lauku nerimstošo burvību un, jā, galvenokārt, cilvēkiem.

Īsumā – šogad gribējās uzvilkt tautas tērpu, sapīt vainagu un iet dziesmās ap vasaras saulgriežu ugunskuru, tad nu iekrāvām mašīnā visu nepieciešamo aktīvai atpūtai dabā, sasējām pastalas un devāmies svinēt svētkus Druvienas pagasta Silmačos. Esam trīs māsīcas, starp mums peld apmēram 2 gadu starpība, un kopā esam baigā komanda, kas, lai gan atšķirīgas kā diena pret nakti, pa šiem 22 gadiem saaudzējušas savas saknes dziļi jo dziļi.

Lai gan Silmačos nonākam jau dienvidū, īsti uzturēties pieburzītā telšu pilsētiņā un maksāt par to 10 eiro negribas. Saule karsē kā Sahāras tuksnesī, tāpēc izlemjam meklēt kādu ūdenstilpni, kur nobāzēties. Apmēram 300 m no pasākuma vietas atrodam mazu ezeriņu, bet piekļuve tam tikai caur mājām. Nu, neko, jāiet runāt ar to iemītniekiem, lai ļauj mums nopelst. No meijām rotātas durvju ailes iznāk pats mājas saimnieks. Pētīga acs uzlūkotu pinkainus saulē izbalējušus matus, rubīnsarkanu degunu, dzeltenīgus acu ābolus un seju tik pat grubuļainu kā Druvienas – Silmaču ceļš.

SONY DSC

Kā laika gaitā atklājas, viņš pats sevi dēvē visai spožos epitetos – Purva Velns, Krēpainais Vilks, Pleskavas Dedzinātājs un Gotfrīds. Velna vecāki gan nav bijuši tik radoši, un savu dēlu nosaukuši vienkārši par Jāni. Lai nu kā būtu, katrai kļičkai apakšā ir raibu raibais stāsts. Purva Velns savu izcelsmi radis tajā, ka senlaicīgās Pērļu dzirnavas, kur tad pats Velns apmeties, ieskauj purvs. Par Krēpaino Vilku Janka iesaukts savu pinkaino matu dēļ, taču tā Pleskavas Dedzinātāja sāga meklējama kara laikā, kad Jānis, krievu armijā dienēdams, cītīgi pārvadāja ar munīciju piekrautu mašīnu no punkta A līdz punktam B. Kā izrādās arī skolas laikā, Jančuku neviens latviskajā vārdā nepratās saukt, dēvēja par Gotfrīdu, jo, redziet, puika būdams, esot bijis nasks uz valodu mācīšanos, un plēsis vāciski. Bet, ja mēs tā nopietni, Janka nav no tiem tupajiem dzērājiem, kas stiklainām acīm blenž nebūtībā. Nē, zem tās mūžam pohainās ikdienas slēpjas pieredzes bagāta un, jā, kādreiz pat gudra un progresīva dzīve. Žēl, ka pudele vīru ir sabeigusi un viņš savos nieka 58 izskatās uz visiem 70. Arī ar veselību tā pašvaki – kuņģa sulas neesamības problēmas, ko Purva Velns risina vienkārši pa brīdim ietriecot kādu marinādi, vai citu etiķainu suslu. Kad meitenīgā laipnībā iesākam Jankam stipro nomainīt pret akas ūdeni, tiekam nostrostētas: “Es ūdeni vispār nedzeru, tikai atjauktu ar etiķi!” Nu ka tā, tad tā, manas seklās medicīnas zināšanas gan pretojas šai etiķdzeršanai, bet ko nu es, neies jau vecu krabi mācīt dzīvot. Purva Velns nav vienīgais senatnīgo māju iedzīvotājs, pa brīdim uzpeld arī Broņislavs. Par viņu stāsts ir īss – Broņa dzīvojis Ogrē, dzēris kā pats nelabais, līdz sieva šo izlidinājusi ārā, tad uzradies “labdaris” Rūdolfs, kuram tad arī pieder pasakainās Pērļu dzirnavas, Rūdis šo atfīrējis uz Druvienu, pateicis Velnam, ka te dzīvos arī Broņa – i viss. Janka, labsirdīgs būdams, ļāvis Broņam te iekortelēties. Tikmēr Rūdolfs, biznesmenis būdams, Rīgā nospēlē Broņislava pensiju automātos. A vot tak laukos tās lietas notiek – atkarību buķetes paēnā izveidojas vesela sistēma. Kad jautājam Jānim, vai tad nav forši, ka tāds Broņa blakus. Velns tik spraigi atcērt: “Kas viņš man par draugu, sēž visu dienu blenž porņikus, neko nepalīdz!” Un taisnība jau ir. Kā saka mana māsīca: “Broņam tāds skatiens it kā viņam vairs nekas nepiš!” Arī tas nav melots, pagalma un mājas kopējs ir Purva Velns. Rūpējas i par dārzu, divām cūciņām, pārim pūkainu garaušu, trim kaķiniekiem un gaili Peķku. To, kāpēc ir jātur viens gailis, mēs tā arī nesapratām…

SONY DSC

Kad iepazinušās ar savu namatēvu, zem krūma uzceļam telti, nogludinām burzīgos svārkus un dodamies uz Silmaču mājām vērot Skroderdienu jampadraci, dancāt pie Auļiem un apdziedāt Līgo nakti. (Par 5stundīgo Nacionālā teātra haosu un skumjo Vējoņa uznācienu, es gan izstāstīšu citureiz), bet, lai būtu kā būdams,  pasākuma publika ar tāda vienveidīga – pensionāri un jaunās ģimenes ar bērniem. Tā kā dejot ar jaunajiem tēviem šķiet nepareizi, nekāda polka līdz rītausmai nesanāk. Un miegs, iepriekš šķidri gulētās nakts iespaidā, arī kā migla acīs stājas, tad nu nekādu bēdu manu lielu bēdu, tipinām mājup. Kā vēlāk izrādās Ligo sāga te tik sākas.

Lienam iekšā pagalmā un tur paveras trillera cienīga aina – mūsu mīlīgajai Toyotiņai blakus noparkojies melns, deviņdesmito gadu bembis, bez viena priekšējā loga. Apkārt tam nobāzētas divas teltis, bet visu šausmu ainu vēl papildina aiz bembja degošais milzu ugunskurs, kas pūš un elš neglītus dūmu mutuļus, kā arī rada naksnīgu ilūziju, ka deg ne vien kokmateriāls, bet arī draudīgais bumers. Lai vēl vairāk paspilgtinātu esošo sižetu par trīs māsām nekurienes vidū – no krūmiem ārā lien apmaldījies Jankas pudeles brālis un aizlietā skatienā jautā: ”Kur tad Purva Velns!?” Šim rokās trūkst tikai cirvis, un es jau kliegtu kā šausmu filmu aktrise.  Labi, saprotam, ka mums nav kur sprukt, jo visas pa aliņam esam izdzērušas, izlemjam ka pārcelsim telti uz citu pagalma galu un lūgsim Dievu, lai sagaidām rīta gaismu. Kamēr es spļaudu zobu pastu pa krūmu malām, māsīca izbiedēta konstatē: “Mūsu teltī kāds ir!” Pirmajā momentā man uzplaiksnī dusmas, ka tagad ar kājām pa priekšu būs jāvāķī ārā kāds pagasta dzērājs, un visa telts smirdēs pēc pritona. Bet, nē, teltī kāds netipiski rukšķ. Kaķis tas nav, kuilis arīdzan tur neietilptu… Atveram telti, a tur, kā uz palikšanu, ieperinājies Peķka! GAILIS! Viss normāli – tu atnāc mājās no balles un tavā gultā guļ GAILIS!!!

SONY DSC Peķku no telts dabūt ārā ir grūti, kad ierauga sabiedrību, aizsardzības mehānisma vadīts, tēlo beigtu. Uz brīdi pat noticam – doma, ka tavā teltī ir beigts gailis šķiet vēl traģiskāka par dzīvu. Tad nu K., savā mediķa racionalitātē, ņem un transportē domājams gaiļa līķi mauriņā. Bet, šeku reku, Peķka ir dzīvāks par dzīvu – notirinās, kā no slikta sapņa, un aizganās uz kūts pusi. Stāvu, skatos, kā putns nopļūtijis, protams, tikai manu guļammaisu, un domāju, vai tik mums kaut kas tajā Jāņu sierā nelāgs netika piebērts. Spītējot tam, ka telts smird pēc kūts, un nakts solās būt krāsaina, ejam gulēt. Nepaiet ne stunda, kad dzirdam pasaules sulīgākās lamas. Skaidrs, Velns mājās! Dusmīgs, ka aizķēries aiz mūsu telts, ka zaļumballē nav bijis ar ko dejot, ka mūs nav atradis, ka kaut kādi pizduļi (ne mana leksika) izdemolējuši dzirnavu tiltiņa margas un sabraukuši pagalmā uz palikšanu. Mēs šo nomierinām, tiekam nodēvētas par labām krustmeitām, un varam doties gulēt. Taču ne uz ilgu laiku, nākamais miega cirtiens nāk ar mērķtiecīgām balsīm: “Meitenes, jūs guļat!?” Pēc kurām birst vakara turpinājuma scenārija varianti. Mēs, mīļā miera labad, klusējam kā ūdeni mutē ieņēmušas. Balsis aiziet pie sava kūpošā bezloga bumera un šķiet, ka dodas gulēt. Aleluja, nodomā mans negulētais ķermenis, un es iekrītu raustītā miegā.

SONY DSC

Karsts Jāņu dienas rīts, uz deguna nobāzējies dundurs govs lielumā un muskuļi sāp it kā traktors būtu pārrullējis pāri. Atveru acis, a tur priekšā smaidīga saules briļļu klāta seja: “Labrīt, meitenes, laiks celties?” Gribas lamāties pa maķam, bembja saimnieki pamodušies! Pirmā doma, ātri nopeldēties, savākt mantiņas un pamest šo šausmu paradīzi. Tad nu miegainā nelaipnībā, ignorējot jebkādu komunikāciju, brienam ezerā. Man rosīgā māsīca jau kaut kur paspējusi sarūpēt karstu kafiju un es sāku pieslēgties reālitātei. Kā izrādās vakarnakts stāstam ir arī otra puse. Bumera īpašnieki ir vienkārši, jauki lauku puiši, kas tāpat kā mēs, iegāzušies Velna sētā un uzprasījušies uz nakts mājām. Melnais bembis ir piedūriens par stereotipisko urlu braucamrīku, logs ir vienkārši nolaists, un tā kā Velns viņiem vakar pateicis, ka blakus teltī paliek trīs daiļavas no Rīgas, nav jau nekāds brīnums, ka Līgo naktī, pēc pensionāru balles, nāca draudzēties. Gaili mūsu teltī, kā spēcīgu lauku joku, ielicis pats Velns, un arī baiso ugunskuru pagalma stūrī sakūris mājas saimnieks. Jo Līgo nakts ir īstais brīdis, kad dedzināt visus hlamus, kas gada laikā sakrājušies. Tā kā nolemjam izbaudīt lauku burvību random kompānijā, diena paiet braucot ar laivu, gatavojot maltīti uz dzīvas uguns, dejojot pie šlāgeraptaujas un lecot no laipas ezera dzīlēs. Čīča dzied, ka es esmu, es esmu vasarā – un nevar jau viņam nepiekrist.

13553189_1191431654222375_19104073_n

Purva Velns ir Dokumentālista Intas pretējā dzimuma spogulis. Viņam tāpat kā Intai, no dzeršanas, dažkārt uznāk delīrijs. Kura lēkmes laikā viņš lamājas sulīgāk par jebkuru Zoļuka krievu. Ar puišiem esam izdomājuši braukt ezerā, iepeldam krasta daļā, un velns, uzkāpis uz laipas bļauj pilnā rīklē: “Kaut jūs dīrsdami slīktu!!!” Re, kādi ceļa vārdi! Mēs, kā labas krustmeitas, lamas dabūjam visai reti, bet čaļiem gan pār galvām ik pa laikam nāk visādi brīnumi. Jankam ciemiņi reta parādība, tāpēc viņš runā kā tāds radioaparāts – stāsta visādus Minhauzena stāstus, kā dzemdības pieņēmis, kā viņam odze iekodusi, un šis vienkārši piemeties kā lops, pēcāk viss kārtībā bijis un kad nākamā odze kodusi, ķermenī jau bijušas antivielas. Uz rokas tam uztetovēts sievietes vārds –  Inita.

Purva Velns: ”Jā, tā mau*a mani nesagaidīja no armijas, tad es atbraucu un iemetu viņu Gaujā, bet žēl palika, pats arī izvilku, apprecēja manu draugu…  ”

Mēs: “Tev daudz draugu?”

PV: “Jā, es tikai visus nepazīstu!”

Un ak cik patiesi 21. gs. vārdi. Mums pilns facebuciņš, instagramiņš un twiterītis ar draudziņiem – mēs tikai viņus nepazīstam…

SONY DSC

Lauku puiši arī tāds kontrasts pret Rīgas hipsteriem. Arī šajā situācijā mana māsīca izmanto jau ierasto teicienu: “Kika, viņi nav sapisti, viņi ir tādi nu, kā pati dzīve, vienkārši, ar ieaudzinātu kaut kādu morāli un pamatīgumu, nevis ar tārpiem galvā un sagrozītu vērtību sistēmu…” Es nekaunos no tā, ka man gribas daudz bērnus, gatavot ēst, rūpēties par mājas vidi, rotāties kleitās un pelnīt mazāk kā manam vīrietim, tikai pilsētas kulāros tas šķiet novecojis, primitīvs un šim gadsimtam konservatīvi iestrēdzis viedoklis. Nē, labāk dzīvojam savos ismos – feminismos, šovinismos, rasismos, seksismos utt. Tā vietā, lai vienkārši būtu dažādi cilvēki, mēs uzbūvējam savu ismu krātiņu un liberālistiski vēl nosodām to. Bet es esmu izslāpusi pēc tīrības, pēc patiesuma, pēc vienkāršas esības, kas, lielākoties, neatbilst tam, ar  kādu laimes formulu mūs baro mediji. Es skaidri zinu, ka daudz laimīgāka jūtos kailām krūtīm brienot pa pilnziedīgu pļavu, lai peldētu starp baltām ūdensrozēm ezerā, nevis klabinot savus augstpapēžus pa pārcenota restorāna flīžu grīdu… Ir baigi forši atrast sevī primitīvu vienkāršību, nevis ik dienu stresot, glaudīt tačskrīnus, asfaltu, Vīna studijas krēslu, dārgas kurpes, ābolus un ofisus.

(īsa novērojumu atkāpe)

Atgriežoties no ASV, kādā aukstā janvāra vakarā, pēc izcilas teātra izrādes, ieradumu vadīta, iepeldēju KKC, un burtiski izbijos no tā visa, kas pavērās manā priekšā. Snobiskuma miglā tīti, hipsterīgi pārauguši, bārdaini tipiņi sūca savus aliņus un vērpa filozofiski pseidointelektuālas idejas par politiku, kultūru un mākslu. Lai realitātē baidītos atzīt, ka šīs toleranti gudrās sarunas par relatīvo pasauli, ir tikai maska, kas attaisno alkoholismu, neesošas intereses un vīziju par dzīvi. Saprotiet, un tajā visā burbulī, tādi lauku čaļi ar bezloga bumeru tiek nolikti pēdējā eksistences plauktiņā. Mans mērķis tiešām nav nevienam uzkāpt uz varžacīm, vai izlikties, ka tagad daleilamiskā garā es esmu atklājusi savas dzīves augstāko sūtību, bet brīžiem tas fake burbulis man uzdzen vemšanas refleksu. Protams, negribu visus, kas regulāri apmeklē KKCvestČomskPienveidīgās vietas, ģeneralizēt, jo 90% gadījumos esmu viena no viņiem, bet pēc tik ilga laika ārpus Latvijas, man kaut kā apdullināja tā skaidrā bilde.

(atkāpes beigas)

SONY DSC

“Tad, kad es izlēmu, ka būšu pats un netraumēšu sevi ar to, ko par mani domā citi, dzīve kļuva skaista,” secina viens no mūsu Jāņu dienas mazās pasaules puišiem. Un, nav jābūt Paulu Koelju, lai piekristu šai dzīves atklāsmei – arī es, kad pārstāju uztraukties, ko par mani domā citi, sāku dzīvot uz pilnu krūti.

Purva Velnam sausajā tualetē pie sienām visi Padomju Savienības diktatori. Saku viņam: “Tā dīvaini, sēdēt uz poda un noraudzīties uz Staļinu un Ļeņinu…”

PV: “Man gan, kā paskatos uz viņiem, uzreiz gribas dir*t…”

Tā lūk, zāles pret aizcietējumiem…

Kad nākamajā rītā braucam tālāk savā Latvijas roudtripā, Janka tāds manāmi saskumis: “Brauciet atkal, krustmeitas!” Jānim velk uz bimbu, par balto vārdadienas galdautu un lupīnām vāzē, par pusdienām, dejām, smiekliem un dzirdīgām ausīm – par negaidītiem ciemiņiem, kas tādā nekurienē uzrodas reti. Mēs solām, ka brauksim, tikai nākamreiz ar kameru, lai top Dokumentālists 2 un Intai ir draudziņš.

Es mācos mīlēt cilvēkus, mācos nespriest par viņiem pēc sava rīdzinieces izpurgātā prāta un būt es pati.

13552551_1191431647555709_1225678871_n


2 thoughts on “Dokumentālists 2 jeb kā mēs nakšņojām pie Purva Velna

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s